Viņpus durvīm

Kapteinis novērsa drūmu skatienu no asins izplūduma Nareva sejā un paskatījās uz futbolistu, kurš vaikstījās un berzēja celi. Ustjugs domāja: velns parāvis, kāpēc nākas otrreiz dzīvē iet caur šo elles loku?. * Domādams par nākotni, viņš gara acīm skatīja šos pašus cilvēkus, bet jau citādus: vīrieši ar neprātīgām acīm, sažņaugtām dūrēm, ar cīniņa sviedru smaku, asiņaini, zaudējuši cilvēcīgu izskatu, ar instinktu priekšā kapitulējušu saprātu; izbaidītas sievietes, piespiestas ar varu, sen zaudējušas savu cieņu, neziņā, kurš uzvarēs šodien, un neatcerēdamās, ar ko viņas bijušas vakar… Atmiņa viņu brīdināja, ka tie nav murgi, nav drūma iztēle; un viņā pēkšņi atdzīvojās jaunībā pārdzīvotās bailes, atdzīvojās dzīvnieciskas šausmas, bezspēka sajūta cilvēku degradācijas priekšā, — un tas viss piespieda neticēt vairs nevienam. Ienaidnieku vajadzēja pieveikt, pārtraukt lejupslīdi pašā sākumā, kamēr vēl darbojās bremzes. Pārtraukt, pat ja būtu jāizlej asinis, tāpēc, ka tad to būs vēl maz salīdzinājumā ar gaidāmo nākotnē. Bet bija taču arī Zoja, un domāt, kas būs ar viņu, ja attaisnosies paša bažas, —■ domāt par to bija pāri viņa spēkiem.

Tā viņš domāja, bet viņa seja palika mierīga, balss tikpat nosvērta, lai arī acīs bija niknums un nicinājums.

—    Pirmais incidents. Ne par ko. Vajadzēja izlādēties, izgrūst niknumu. Saprotu. Viss tas ir bijis. Ja uzskatāt, ka esat pirmie to izdomājuši, tad maldāties. Skaidrs?

Viņš apklusa, saņemot spēkus, zinādams, ka tūlīt būs tikpat kā jāgriež dzīvā miesā. Kapteinis, kā jebkurš normāls cilvēks, jutās slikti, ja viņam nācās kādam darīt sāpes. Bet pasažieri izrādījās vāji cilvēki, un profesija nebija kapteini mācījusi žēlot vājos: viņu dēļ gāja bojā stiprie. Tomēr ne jau šīs domas piespieda Ustjugu uz mirkli apklust un nolaist acis. Viņš piepeši bija sajutis uz lūpām viņas lūpas, bet ar plaukstām — viņas plecus un saprata, ka tā viņu dzīvē nebūs nekad. Un neko nevar grozīt, tāpēc ka nelaime ir nedalāma, to nevar sadalīt gabalos un paķert vismazāko. Pašlaik viņas šeit nebija; kapteinis nedomāja par to, kur viņa atrodas, bet priecājās par viņas prombūtni, tāpēc ka tagad viņam jābūt cietsirdīgam un pat rupjam, un labi, ka tas notiks bez Zojas.

—   Jūs! — viņš teica aktrisei, jo arī viņa bija vainīga notikušajā. — Kas jūs esat?

Viņa apmulsa un koķeti pasmaidīja.

—    Es nezinu, ko jūs domājat… Kas es esmu? Pasažiere? Aktrise? Sieviete?…

—; Jūs neesat sieviete, — viņš rupji Sacīja.

Inna lēni pievēra acis, viņas rokas mazliet pacēlās un atkrita. Pasažieri sāka trokšņot.

—    Kaptein! — skaļi iesaucās Istomins.

—• Klusu! — kapteinis aprāva, pat nepagriezis galvu uz viņa pusi. — Jūs neesat sieviete, — viņš atkārtoja, skatīdamies Innā. — Un jūs visi, — viņš apvilka ar roku gaisā apli, — jūs neesat vīrieši un sievietes. Tikai cilvēki. Aizmirstiet dalījumu vīriešos un sievietēs. Šis dalījums mūs nonāvēs. Tikai cilvēki — nekādu citādu attiecību uz šī kuģa nedrīkst būt!

—   Piedodiet, kaptein, — drebošā balsī sacīja aktrise, bet, man liekas — mēs esam brīvi pilsoņi… Jums nav tiesību. Elementārā ētika…

—    Šeit ētika ir mana pavēle, — auksti atbildēja kapteinis. — Atcerieties! Transgalaktikas Reglaments šeit ir likums, un vienīgi man ir tiesības to izskaidrot. Tiesāt. Un, ja būs nepieciešams, — viņš apklusa un sažņaudza dūres, — spriedumu arī izpildīt. Un es neapstāšos tā priekšā, lai par viena vai divu upuru cenu nodrošinātu pārējiem mierīgu un ilgu mūžu, bet varbūt r—• ari atgriešanos …

—    Es ceru, r— nervozi ierunājās Istomins, — par tiem spriedumiem — tas ir pārspīlējums?

—: Nē! — atcirta kapteinis. — Tā ari būs.

—    Tā ir varmācība… —• nočukstēja Inna.

~ Kaptein, pagaidiet, — klusu ieteicās Mila, un Ustjugs negribot apklusa: viņas tonis bija tik pārliecinošs.

—    Izņemot mani, neviens cits nav vainīgs. Bet es.;? es vienkārši atcerējos… Nevaru vairs. Biju domājusi, ka varēšu, bet… Piedodiet man. Nē, viss ir savādāk, nekā jūs domājat. Man ir dēls. Uz Zemes. Es par to neesmu stāstījusi — ^Valentīns negribēja, es viņu saprotu, lai gan man ir žēl… bet tas ir kas cits. Dēls ir uz Zemes, un es vairs nevaru bez viņa. Mēs te, kaptein, dīvaini dzīvojam, nerunājam par Zemi, nepieminam cerības, bet, taisnību sakot, mēs tikai no tā vien dzīvojam. Jūs sacījāt, ka ir viena iespēja —- no cik tur daudzām. Tad izmantojiet to, jo mums visiem ir laiks mājup …

Viņa skatījās kapteinī ar pārliecību kā cilvēks, kas zina, ka lūdz tikai pieklājības pēc, īstenībā viņai ir tiesības prasīt: neviens nevar atņemt mātei tiesības būt kopā ar savu dēlu. Visi klusēja, Jeremejevs itin kā gribēja iet pie viņas, bet Mila paskatījās viņā auksti kā svešiniekā, un viņš palika sēžot, nezinādams, vai viņa to nosoda par kautiņu vai arī nevar piedot, ka viņš nekādi, nu, nekādi nevarēja iemīlēt viņas zēnu, kuru nekad mūžā nebija redzējis… Ak dievs, pēkšņi iedomājās Istomins, cik banāli, gandrīz vai pliekani! Tiesa, literatūrā kaut kas tāds jau sen aizliegts, -tas atlicis tikai dzīvē: nav nekā banālāka par dzīvi!