Viņpus durvīm

—   Atklāti sakot, tajā mirklī es nedomāju, cik tas ir reāli. Es nevaru skatīties, ka sieviete raud — pa īstam, nevis protokola dēļ.

Kapteinis pamāja.

—    Tas bija toreiz. Bet pašlaik?

—; Nu, — sacīja fiziķis, — tas ir… ē … jā. Vārdu sakot, es neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams. Tomēr lielākā daļa procesu pasaulē ir atgriezeniski, ja neņemam vērā otro termodinamikas likumu. Un arī tas…

—   Mums ir veicies, jo jūs, kā izrādās, esat speciālists šajā jomā.

Fiziķis pacēlās uz elkoņa pussēdus.

—    Ja es būtu speciālists, es droši vien izvairītos' no tāda paziņojuma. Nē, mana joma ir cita fizikas nozare. Tās nosaukums ir Visuma integralitāte. Ja vien jūs zinātu, pie kādiem secinājumiem es tur esmu nonācis… Kad nokļūšu uz Zemes …

Kapteinis samirkšķināja acis. Kas tāv tāda —^ Visuma integralitāte, viņš vispārīgos vilcienos zināja: bija izvirzīta hipotēze, kurai, protams, bija daudz pretinieku, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un, lai arī mēs ne vienmēr spējam izsekot šīm sakarībām, jebkurš notikums neizbēgami tā vai citādi atsaucas visās šīs pasaules daļās. Tā to saprata Ustjugs — varbūt ne gluži pareizi, bet, vienalga, tam nebija nekāda sakara ar viņu pašreizējo stāvokli. Viņš novilka:

—    Ak tā …

Karačarovs pavīpsnāja:

—■ Redzu, jūs esat vīlies. Veltīgi. Tieši tāpēc es ceru

uz panākumiem? nezinot, kur tie slēpjas, es meklēšu tos pat tādos virzienos, kuri speciālistiem liktos neiespējami. Nereti atbilde slēpjas tieši tādos nostūros.

Kapteinis klusēja it kā samierinādamies, lai gan viņa profesijā tas bija savādāk.

—    Kas jums vajadzīgs darbam?

—    Kāds skaitļotājs ir uz kuģa?

—    Četru standarta «Sigmu» bloks.

—          Tas nav tik slikti. Ja būs nepieciešama enerģija, ar ko es varu rēķināties?

—           Praktiski jums diez vai būs vajadzīgi tādi enerģijas daudzumi, kādi ir mūsu rīcībā.

—          Man patīk būt izšķērdīgam. Kāds ir jūsu kristalo- tēkas apjoms?

—           Aptuveni trīs miljoni ierakstu. To skaitā arī pēdējie; mums nodeva pat sēžu protokolus, kur izšķīrās mūsu liktenis.

—■ Ak tā. Vai jūs man varētu ierādīt kuģī vietu, ja tāda būs nepieciešama eksperimentam?

—           Pašlaik pasažieri ar ceļotāju priekšgalā jums gatavo tūristu klāju. Ja jums būs vajadzīga visa tā platība, mēs novāksim enerģētiskās starpsienas, viēnkārši nospiežot slēdzi.

—           Nu, iespējams, viņi ir sākuši mazliet par agru… Es pagaidām lasu: man taču vajag kaut vai orientēties tajā jomā, kuras pamatus es gatavojos satricināt!

—          Cilvēkiem vajadzīga nodarbošanās. Citādi viņi sē- * dēs, apraudās savu likteni un sajuks prātā. Nevar ļaunprātīgi izmantot viņu pacietību: to mēs nevaram sintezēt.

—- Ā.i. es sapratu. Pacentīšos. Lai gan atklājumi, kā zināms, nav plānojami.

—    Vēlu jums panākumus. Arlabunakti.

To sacīdams, Ustjugs centās saprast, vai viņš ieradies tikai pienākuma dēļ. Vai varbūt viņš patiešām domā, ka fiziķis ierunāsies pēkšņi par Zoju? Parādīs, ka tas viņam ir nopietni, vai…

—          Pateicos par novēlējumu, 1 — fiziķis atsaucās. — Tikai diez vai. Es jūtos tā, it kā viss šis kuģis gulētu uz maniem pleciem. Smagi!

5*

—          Tātad, — Ustjugs sacīja jau uz sliekšņa, — jūs esat daļēji ielīdis mānā ādā.

115

Pienāca diena, kad Istomins šausminājās, domādams par to, kas palicis aiz muguras. Par laimi, cilvēks spēj nepatīkamo ātri aizmirst; citādi sievietes sen būtu atteikušās dzemdēt, bet literāti — rakstīt grāmatas. Ja visu šo ķēpu varētu iztēloties iepriekš — maldīšanos pa fabulas fragmentiem, kas slikti saistījās savā starpā, drudžaino, kļūdaino diktēšanu, šausmas, redzot, kā tas izskatās lentē, teksta graizīšanu un diktēšanu no jauna vēl un vēl, pēc tam jau gatavo nodaļu lēnu noklausīšanos diktogrāfā un no jauna to labošanu, un pirms pašām beigām bailes, ka viss ir iznācis citādi nekā iecerēts, —1 ja vien Istomins visu to atcerētos, tad viņam droši vien nepietiktu spēka ķerties pie jauna darba.

Par laimi, viss ātri aizmirsās, un atlika tikai nomierinoša doma, ka darbs, lai arī melnrakstā, pirmajā — vēl ļoti nepilnīgajā variantā, ir pabeigts un laiks nav veltīgi dzīvots.

Cik ilgi — Istomins nevarētu pateikt, jo sen bija zaudējis priekšstatu par laiku. Tikai ieskatījies spogulī un ieraudzījis savu novājējušo un nomelnējušo seju ar violetiem pusmēnešiem zem acīm, viņš saprata, ka dienu patiesi ir pagājisN ne mazums. Un, liekas, viņš jau ļoti sen nav redzējis Innu. Kāpēc? Tūlīt viņš atcerējās, ka, ņemot vērā kapteiņa pavēli, viņus vairs nekas nesaistīja, atcerējās — un pirmo reizi visā šajā laikā to nožēloja. Pašlaik viņai vajadzētu atrasties šeit: viņš pieietu viņai klāt, apskautu un ar nogurušu smaidu uzklausītu viņas apsveikumus; viņš sacītu, ka viņa, pati to nezinot, ir viņam darbā daudz palīdzējusi. Bet viņas nebija…

Vai vispār ir vērts nožēlot?