Viņpus durvīm

Viņš pašķielēja uz galdu. Tur gulēja manuskripts, diktogrāfā nodrukāts uz plānas, spīdošas lentes, — biezs, monolīts, pārliecinošs. Reiba galva un gribējās ēst. Rakstnieks pasmaidīja. Viņam bija jautrs noskaņojums, sagribējās pastaigāt uz rokām. Pēc tam — viņš zināja to iepriekš — viņam sagribēsies gulēt, gulēt, bet uz kafiju viņš ilgi nevarēs paskatīties —- tik daudz bija pa šo laiku izdzerts.

Taču vispirms vajadzēja pie kāda pieiet un pateikt, ka viņš ir pabeidzis lielo pusi darba un, liekas, grāmata ir izdevusies. Rakstnieks juta, ka viņam jādalās savā priekā ar kādu.

Viņš nevarēja nosēdēt uz vietas, un vientulība, par kuru viņš visas šīs dienas bija pateicies liktenim, pēkšņi kļuva neizturama.

*

Dzeltenā gaisma administratoram likās apaļa. Apaļa gaisma, balti griesti un, ja papūlējās pamatīgi pagriezt acis, — daļa durvju; tas ir viss, kas viņam palicis no pasaules daudzveidības. Un laiks, nekustīgais laiks, kas apstājies uz visiem laikiem. Tā nebija ne dzīve, ne nāve; tā droši vien ziemā jutās koki, pārklāti ar baltu sniegu, sala apdullināti. Administratoram šķita, ka arī viņu ir sastindzinājis sals un sulas viņā pārtraukušas riņķošanu.

Nē, viņš bija nocirsts koks, saknes bija palikušas tālumā. Koks tiecas augšup un nocirsts pirmo reizi ierauga debesis kaut kur no sāniem, muļķīgas, zaudētas uz visiem laikiem, un vītuma gurdums lēni izplatās pa zariem. Administratora debesis bija nogruvušas un aprakušas pasauli. Visi gandrīz piecdesmit nodzīvotie gadi izrādījās kā nocirsti zari. Varēja ļauties iekšējam sašutumam, iztērējot beidzamos spēkus, un varēja samierināties. Administrators samierinājās. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot, tāpēc ka dzīvot nebija jēgas. Viņš neko nedarīja, lai nomirtu, bet art necentās izveseļoties, un tāpēc, lai arī reģenerācija beidzās veiksmīgi, viņš lēni slīdēja aizvien tuvāk uz tā sliekšņa pusi, aiz kura vairs nav nekā.

Agrāk viņam dzīvot .nozīmēja strādāt. Cilvēki, kam darbs identisks ar dzīvību, ir laimīgi, bet arī ievainojami kā jebkurš laimīgs cilvēks. Notikums trāpīja Karskim vārgā vietā kā lapsenes dzelonis kāpura nervu mezglā, un, tāpat kā kāpuram, viņam iestājās paralīze, tikai nevis ķermeņa audu, bet gan emociju paralīze; tas ir briesmīgāk.

Karskis ievēroja, ka Vera norūpējusies aizvien biežāk skatās viņā, ka ilgi sēž blakus. Viņam bija meitenes žēl un negribējās to sarūgtināt, un viņš saprata, ka viņam ir meitene kaut kā jāpārliecina, ka viņam nav bail mirt un nevienam nav jābaidās, ne arī jāizjūt nepatika pret nāvi. Viņam gribējās Veru nomierināt, tāpēc ka viņš juta ar kaut kādu saasinātu izjūtu kā daudzi, kas mirst pie pilnas apziņas, ka meitene viņu patiesi žēlo un grib, lai viņš izveseļotos.

Reiz viņš saņēmās. Sākumā gan baidījās, ka neatradīs vajadzīgos vārdus, bet šoreiz viņam likās, ka tie radīsies. Vera sēdēja, kā vienmēr, blakus iekārtai, kurā viņš gulēja, saišu, rokturu, stimulācijas un kontroles sistēmas iežņaugts. Veras rokas bija saliktas uz ceļiem, un Karskis ar pūlēm izstiepa savējo jau iedzelteno roku un uzlika plaukstu uz meitenes pirkstiem.

Vera mazliet pagrieza galvu un paskatījās uz Karski. Notika kas savāds: visi vārdi, kurus viņš tikko gribēja teikt sevis attaisnojumam un viņas un pārējo mierinājumam, pēkšņi rādījās viņam sīki, neīsti un izrunāšanas necienīgi. Tāpēc viņš pasmaidīja — un aizmirsa noņemt savu roku no viņas pirkstiem. Viņš gulēja ilgi, skatīdamies tai acīs, un Vera nenovērsa savu skatienu. Viņam kļuva mierīgi un labi; radās dīvaina sajūta, ka viena no saknēm, pat ne sakne, bet saknīte — nebija atcirsta, tikai kapilāri aizsērējuši, un tagad dzīvības strāva caur viņu lēni un karsti paceļas uz sirdi. Viņš aizvēra acis un joprojām smaidīja, izbaudot jauno sajūtu, bet Vera joprojām skatījās viņā un neatrāva roku; pēc tam viņa uzmanīgi pagrieza delnu ar plaukstu augšup un viegli aptvēra ar pirkstiem viņa sausos pirkstus, un strāva — viņš sajuta — kļuva vēl stiprāka.

*

Salona stūrī joprojām sēdēja Petrovs, un viņa cigaretes dūmi slīpi vilkās uz klimatizatora pusi. Istomins viņam priecīgi uzsmaidīja.

—   Esmu pabeidzis savu grāmatu, — viņš teica.

—    Ak tā, — atsaucās Petrovs, nepaceldams acis no plates, uz kuras bija attēlota kāda shēma.

—    Jā, — sacīja Istomins, atlaizdamies krēslā un sapņaini skatīdamies griestos. — Beidzot lielais darbs ir pabeigts.

Petrovs kārtīgi nokratīja pelnus pelnutraukā. Viņš vienmēr pelnus kārtīgi nokratīja pelnutraukā, tomēr pelni bija viņam visapkārt: uz krēsla, uz biksēm, uz krūtīm.

—    Par ko tā ir? — viņš vienaldzīgi vaicāja.

—    Mana joma ir vēsture, — rakstnieks labprāt paskaidroja. — Laikmets, lai cik tas savādi, atgādina mūsu pašreizējo stāvokli. Es runāju par antīko cilvēci.

Šoreiz Petrovs pagriezās pret Istominu un uzmanīgi paskatījās uz viņu.