Viņpus durvīm

Kapteiņa kļūdas vajadzēja paredzēt un gatavoties tās neitralizēt. Narevam to neviens netika uzdevis, bet viņam patika tieši tāds darbs, kuru viņam neviens nav uzdevis un par kuru nevienam nav jāatskaitās. Līdzīgi raksturi ir bijuši visos laikmetos. Bez tam Narevam bija vēl kāda raksturīga īpašība, kas noslīpējusies gadu gaitā: viņš nejutās labi telpās un situācijās ar vienu izeju, un rezerves variantu un izeju meklēšana bija ja ne gluži viņa kaislība, tad katrā ziņā izteikta vajadzība. Un viņš nolēma Milas un arī pārējo vārdā nodarboties ar tādiem meklējumiem, ja ne fiziķim, ne kapteinim ar ekipāžu neizdosies atrast ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Narevs uzskatīja, ka ar dažām detaļām viņš tiks galā labāk nekā visa ekipāža; ja viņš būtu gadus desmit vecāks, viņš, iespējams, tā nedomātu — un, kas zina, droši vien kļūdītos.

Protams, Milai viņš neteica ne vārda un vispār centās viņai neapnikt. īstai mīlestībai vajadzīgs pavisam maz, dažkārt pilnīgi pietiek ar apziņu, ka tā eksistē.

Taču uz meklējumiem rosina ne tikai jūtas — un Narevs nebija vienīgais, kas meklēja citu izeju, citu iespēju izkļūt no tā grūtā stāvokļa, kādā viņi visi atradās.

Ekipāžai bija vairāk darba nekā pārējiem. Tomēr Lu- govojam izdevās aprēķināt vajadzīgās kontūras, un tagad viņš tās pamazām montēja kopā. Bija nepieciešama su- pertāla, supersupertāla uztvere, kāda vēl nekad nav bijusi. Bet ne velti viņš tik ilgus gadus bija darbojies sakaru jomāl

Tagad tā nebija tikai aizraušanās. Kas zina, varbūt visu cilvēku liktenis atkarīgs no stūrmaņa. Labi, ja fiziķis izpildīs solīto. Bet ja ne? Tad noderēs supertālie sakari.

Stūrmanis bija pārliecināts, ka izplatījumā vienmēr klīst attēli, kas iešifrēti elektromagnētisko viļņu visās iespējamās svārstībās un amplitūdās. Ļoti vāji, gandrīz netverami signāli, bet dažreiz tālajos reisos uz ekrāniem pavīdēja kaut kas tāds, kas varēja arī nebūt vienkāršs troksnis. Apbruņojies ar viltīgāku makšķeri, šos signālus droši vien var notvert un izpētīt.

Šajā galaktikas stūrī signāli no Zemes un citām apdzīvotajām planētām nevarēja nokļūt: tas bija viens no tā sauktajiem neproduktīvajiem virzieniem, kurā atradās zvaigznes ar Zemes tipa dzīvībai nāvējošu starojumu. Un, ja te izdosies kaut ko uztaustīt, tad tie noteikti būs attēli un zīmes, kas nākuši no citām civilizācijām. Vai tādas- vispār eksistēja? Pagaidām šis jautājums attiecās nevis uz zināšanu, bet gan ticības jomu: to varēja apstiprināt, tikpat loģiski varēja arī noliegt, bet ne tiešu pierādījumu, ne arī noliegumu nebija. Dažs labs neticēja; Lugovojs uzskatīja par labāku ticēt.

Lugovojs domāja, ka starp tādām civilizācijām varētu gadīties arī kāda «Valim» līdzīga. Radītas uz antivielas pamata. Augsti attīstītas. Pie tām arī varētu meklēt palīdzību.

Lugovojs nolika mikrolodāmuru, ar mazītiņu piesūcekni pacēla trauslu kristāliņu, rūpīgi, caur lupu raugoties, novietoja to vietā. Kad pastiprinātājs būs gatavs, vajadzēs sēsties pie filtra aprēķiniem. Bet pēc tam varēs sākt medības.

Visi tic fiziķim, Lugovojs domāja. Bet viņš, Lugovojs, ir iemācīts autoritātēm neticēt. Jāmeklē pašam. Nav jābaidās domāt. Taisnība ir tam, kas drosmīgāks, ko neierobežo aizspriedumi.

Lugovojs zināja, ka viņu tie neierobežo.

Kapteinis Ustjugs joprojām veica kuģa ikdienas apgaitas. Viņš bija kapteinis, neviens nepārkāpa viņa rīkojumus un neaizskāra tiesības. Bet, kā tas mēdz būt, kad cilvēku likteņi ir atkarīgi nevis no oficiāla vadoņa, bet gan no cita cilvēka, kapteiņa vara lielā mērā bija kļuvusi formāla. Viņš vēl valdīja, bet vairs nebija saimnieks, un pats to juta.

Ustjugs zināja:' ja viņš šodien nozustu, to uzreiz neievērotu, bet ievērojuši pārāk neuztrauktos. Ja nu vienīgi Zoja?…

Savādi: viņi abi ir pieauguši cilvēki, bet nevarēja viens otru saprast. Būtībā viņam bija vairāk iemeslu apvainoties: viņš bija rīkojies sabiedrības interesēs. Un, kamēr viņa to nesapratīs, veltīgi ir mēģinājumi abiem izlīgt. Vai tas vispār vajadzīgs? Pie kā tas novedīs?

Jā, toties Karačarova nozušana visos iedvestu šausmas. Tā tam jābūt, protams, no viņu redzes viedokļa, v?

Kapteinis veica apgaitas un katru reizi ilgi uzkavējās energodzinēju korpusā, tajā klājā, kurā atradās baterijas. Pašlaik viņš apstājās šauras akas priekšā, kurā nozuda margas. Viņš ar kāju sataustīja skavu un, pagriezies pret sienu, sāka kāpt lejup. Kad viņa acis bija vienā līmenī ar grīdu, viņš ievēroja kādu baltu ripiņu. Ustjugs izstiepa roku. Monēta. Kapteinis to iebāza kabatā, nesaprazdams, kā tā varējusi šeit nokļūt: šajā korpusā pasažieriem nav ko darīt — un kur te gadījusies monēta? Tirdzniecība uz kuģa nenotiek. To varētu izmantot, teiksim, kaut vai skrūvgrieža vietā. Bet Rudikam ir instrumenti — un kas vēl, izņemot inženieri, interesējas par līdztelpas aparatūru?

Paraustījis plecus, kapteinis nokāpa pie baterijām. Atkal ieskanējās automātu balsis. Kapteinis visus raportus jau zināja no galvas un pat atšķīra blokus pēc balsīm.

… Viņi būtu izmisuši bez fiziķa. Bet Karačarovs var dot tikai glābšanas ideju. Kas to realizēs?