Viņpus durvīm

—           Nav tiesa. Es varu palīdzēt. Es taču visu saprotu. Un, lai arī es nekad neesmu viņu redzējis…

—    Par ko jūs?

—    Par jūsu dēlu.

—    Nevajag. Es aizliedzu.

—           Uzklausiet taču mani. * ? Jums ir ar kādu par viņu jārunā. Un jūs neviens nesapratīs tā, kā es.

—    Kāpēc jūs tā domājat?

—; Vai tad jūs neredzat — kāpēc?

•— Klusējiet! — Mila steidzīgi sacīja. — Klusējiet!

—          Jūs zināt, ka es jūsu dēļ darīšu visu, ko varēšu. ? i un pat vairāk: to, ko nevar izdarīt, pie kā neķersies neviens, izņemot mani.

—          Es nezinu, ko jūs ar to domājat. Bet Jūs kļūdāties, ja domājat ar to man palīdzēt: es cenšos aizmirst…

—    Atgriešanos?

—    Visu. Gribu dzīvot šodien ..;

—    Bet šodienā esmu es!

•— Man nav neviena, — viņa vienaldzīgi teica.

—          Ticiet… ticiet, arī es būtu priecīgs, ja varētu nedomāt par jums. No šīm domām man nekļūst vieglāk. Bet nevaru, nevaru …

Zāles nepalīdz, nodomāja kapteinis. Arī viņam. Bet citiem?

—    Es gribu uz Zemi, — runāja Mila. — Pie dēla. r5

—   Vai domājat, ka tas ir reāli?

—   Jā! Es ticu doktoram Karačarovam . ? ?

—    Bet vai tas ir atkarīgs tikai no viņa?

—; Nesaprotu.

—          Iespējams, ka tā ir pat labāk. Bet atcerieties: ja neviens, pat Karačarovs nevarēs jums palīdzēt, — to izdarīšu es. Bet tad ..»

Beidzot viņi aizvēra durvis.

*

Kādu mirkli likās, ka Zoja un kapteinis metīsies viens pie otra, apkampsies, sāks runāt muļķības, kuru jēga nav vārdos, bet balsī, elpā, skatienā. Mirklis pagāja; abi noturējās. Ustjugs norija kamolu kaklā. «Es tevi mīlu,» viņš gribēja sacīt, «stiprāk nekā jebkad…» Un sausi noprasīja:

—          Kāpēc «Anemo» neiedarbojas? Ko tu ar to esi izdarījusi?

—          Es to vienkārši iznīcināju, — viņa nevērīgi teica, acumirklī uztvērusi vajadzīgo toni. —• Visas rezerves.

—    A, tad redz, kā! Nekas. Sintezēsim.

—    Neizdosies: recepte arī iznīcināta.

Ja viņa būtu vīrietis, kapteinis diez vai savaldītos. Tagad viņš tikai sakoda zobus.

—          Tu dusmojies, ka neizpildīju tavu norādījumu? Bet ārsts, tāpat kā tiesnesis, nepakļaujas nevienam,,

—          Tu neko nesaproti. Jebkurā brīdī viss var uzliesmot, un tad sāksies .?

—           Nekas ari nav apdzisis. Un, kā redzi, visi ir dzīvi. Vai tu baidies?

—          Jā, un nekaunos atzīties. Mans pienākums ir saglabāt cilvēkus. Un tavs arī.

—          Es to izpildu. Saudzēju cilvēkus, nevis tikai domājošu bioloģisku vienību.

—          Tu. ī . tu iedomājies, ka labāk par mani zini, kas uz kuģa ir vajadzīgs un kas ne?

—          Nē, tu nepaguvi man iemācīt visas savas pārgudrības — mēs pārāk maz bijām kopā…

—    Un tāpēc tu uzstājies pret mani?

—          Ne pret tevi! Es cīnos par sevi, un, ja mana attieksme pret tevi ir daļa no manis, tad es cīnos, lai to saglabātu, nevis nožņaugtu.

Viņas attieksme pret mani, skumji nodomāja Ustjugs. Interesanti, kāda tā ir: mīlestība vai naids?

Droši vien šī doma bija lasāma viņa sejā, jo Zoja teica:

—          Tev vienalga, ko es tagad domāju un jūtu. Bet tā, kā bija, vairs nebūs. Ar to arī beigsim.

Viņš gribēja vēl ko sacīt. Nepateica. Pagriezās. Viņa priekšā bija durvis. Durvis, viņš nodomāja. Pārāk bieži pēdējā laikā nākas aizvērt durvis aiz sevis. Bet kur atrodas durvis, kas ir jāatver?

Viņš gāja prom pa gaiteni, cenšoties, lai soļi skanētu pārliecinoši, ritmiski, itin kā viņam būtu injicētas zāles un tagad visas nepatikšanas šķiet smieklīgas — nav vērts par tām domāt, jādomā par kaut ko nopietnāku.

ASTOTĀ NODAĻA

Pirmajā nedēļā Karačarovs problēmu neanalizēja. Viņš domāja par sevi. Noskaņoja savus nervus un smadzenes lēni un neatlaidīgi — kā vissarežģītāko instrumentu. Tas bija grūts darbs, panākumi mijās ar šaubām un bailēm. Tad fiziķis koncentrēja uzmanību sīkumiem, viegli atrisināmām detaļām. Mazas uzvaras iedrošināja, palīdzēja saglabāt ticību sev.

Kad šaubas sāka mocīt aizvien retāk, Karačarovs nolēma, ka var sākt darbu.

Pēc tam viņš vairākas dienas studēja to sanāksmju pierakstus, kurās Zeme izšķīra viņu likteni. Viņš necerēja atrast tajos ko tādu, kas palīdzētu darbam, bet godprātīgi izanalizēja, kas tur tika runāts, lai pēc tam varētu no tā visa novērsties.

Tad pienāca kārta teorijai. Kad viņš bija apguvis visu, kas glabājās kuģa gandrīz neizsmeļamā informatori ja kristālos, viņš juta, ka var spert soli ne svešās pēdās, bet jaunā virzienā.

Karačarovs vēl nezināja, kāds būs atrisinājums, bet intuitīvi juta, ka tas ir tuvu un būs pareizs. Intuīcijai fiziķis uzticējās tāpat kā matemātikai, lai arī citādi. Intuīcija sniedza pārliecību, un savā pārliecībā viņš labprāt dalījās ar citiem. Cerība, ko viņš izraisīja cilvēkos, savukārt atgriezās pie viņa paša un bija, iespējams, viens no pamatiem, uz kura balstījās viņa zemapziņas pārliecība par panākumiem.

Un tomēr — kaut kā pietrūka, lai gūtu panākumus.