Viņpus durvīm

Es domāju, ka pusei vīriešu sieva ir kā māte, otrai pu-* sei — kā meita. Valentīnam — māte: viņš gaida atbalstu* Narevam otrādi •— viņš pats ir gatavs atbalstīt.

Bet man ir Jurītis, un mātes jūtas es varu izjust tikai pret viņu.

Es esmu viena, un tas ir slikti. Un būšu viena, kamēr mēs neatgriezīsimies uz Zemes.

Kas notiks ar mums visiem? Kaut nu ātrāk .-i.»

*

Neviens negribēja spēlēt futbolu. Tā bija nelaime.

Nekādas, pat vissliktākās atsauksmes par futbolu un par sportu vispār nebija varējušas satricināt Jeremejeva uzticību šai spēlei, pat vairāk kā spēlei — pasaules uzskatam. Bet agrāk viņš nebija sastapis tādu attieksmi pret savu darbu: materiāli nodrošinātajā sabiedrībā, kāda eksistēja uz Zemes, sports bija viens no svarīgākajiem darbības veidiem, un neviens vairs nedomāja, vai no tā ir kāds konkrēts labums, vai tā ir tikai izrāde, kas ieguvusi sev neatbilstošu nozīmi. Sportam nebija mākslas statusa—* tā statuss izsenis bija augstāks. Agrāk par to izvairījās skaļi runāt, bet tagad pamazām pārstāja to slēpt.

Un tāpēc Valentīnā radīja izbrīnu, ka viņš pēkšņi izrādījās starp cilvēkiem, kurus galvenokārt uztrauca pavisam kas cits.

Viņš saprata, ka nepieciešams atgriezties uz Zemes. Pieradis pie dzīves svaigā gaisā, pie plašajiem stadioniem un treniņnometņu zaļā klusuma, viņš vairāk nekā jebkurš cits izjuta un pārdzīvoja tā visa trūkumu. Kuģa zāles griesti, lai arī augsti, viņu nospieda, saules gaismas, silta vēja, jūras šalkoņas trūkums viņu nomāca. Viņš juta, ka nevar samierināties ar šo sterilo pasauli, kas bija līdzīga slimnīcai un tāpēc izraisīja antipātijas.

Tikai uz Zemes viņš varēja atrasties komandā, īsto draugu vidū. Tikai tur viņš varēja iesist vārtus un just,, ka tas ir viņa dzīves aicinājums.

Tomēr viskarstākā vēlēšanās nokļūt uz Zemes nevarēja būt par iemeslu, kāpēc sports pēkšņi vairs neinteresēja cilvēkus. Un ne fiziķi vien. Tie paši cilvēki, kuri, kuģim lidojot uz Zemi, ne vienu reizi vien meklēja Jeremejeva sabiedrību, uzsāka sarunas par sportu un ar interesi uzklausīja viņa paskaidrojumus un nostāstus, tagad uzvedās tā, it kā sports vairs neeksistētu.

Jeremejevam tas likās sevišķi netaisni tagad, kad viņš vairāk par citiem juta vajadzību pēc izpratnes un līdzjūtības: viņam bija atņemts ne tikai sports, viņam, šķiet, bija atņēmuši arī sievu.

Valentīns nedomāja par to, ka neviens nav vainīgs viņas vēsumā. Viņš tikai juta, ka palicis viens: gan futbols, gan sieva ir viņu pametuši, un aplami domāja, ka Milas rīcībā vainojama viņa sabiedriskā stāvokļa maiņa; viņa dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu aizstāt visu, ko viņš bija zaudējis.

Glābiņš atradās uz Zemes. Viņš bija gatavs darīt visu, lai tikai tuvinātu atgriešanās dienu. Bet no viņa neko neprasīja. Un Jeremejevā aizvien spēcīgāk nostiprinājās liekā cilvēka apziņa.

Viņš pamazām apjēdza, ka visus cilvēka darbošanās veidus var iedalīt tādos, kas cilvēkiem ir vajadzīgi vienmēr, un tādos, kas ir nepieciešami tikai noteiktos apstākļos. Viņa darbs piederēja pie otrās grupas, un tam šeit nebija attiecīgo apstākļu.

Šādas domas viņu vajāja, kamēr viņš ierasti rikšoja pa skrejceliņu apkārt zālei, izdarot izrāvienus, metot kūleņus un atkal turpinot skrējienu. Ar iesildīšanos vajadzēja radīt labu, spēles prieka pilnu garastāvokli, kāds nepieciešams treniņā.

Zālē ienāca Istomins un nosēdās uz zemā soliņa pie sienas. Tas jau bija skatītas, un Jeremejevs kāpināja tempu. Pēc tam, sizdams bumbu, piegāja un apsēdās blakus rakstniekam.

—   Jums tagad derētu uzspēlēt, — viņš uzrunāja rakstnieku. — Pakustēties, iesildīties. Vai ne?

Istomins pieklājīgi pasmaidīja.

—    Jā, — viņš sacīja galīgi nevietā. — Jaunībā es par to sapņoju. Bet nebija dotumu. Toreiz es pārdzīvoju.

Jeremejevs priecīgi pamāja. Tādas runas viņš bija dzirdējis ne vienu reizi vien, tās bija viņa dzīves sastāvdaļa: cilvēki gribēja iekļūt lielajā sportā un nedaudz apskauda Valentīnu, bet viņš izvairījās, runāja par šīs profesijas grūtībām, taču dvēseles dziļumos lepojās. Viņš piebilda:

—    Dzīvē ir taču arī citas nodarbošanās. Visi nevar spēlēt.

Rakstnieks paraustīja plecus, domājot savu domu.