Viņpus durvīm

—          Visu, ko zināju, es pateicu kapteinim, —1 viņš beidzot atbildēja. — Riska pakāpe ir nepamatoti augsta. Mēs riskēsim, ja Karačarovs gūs panākumus. Tikai tādā gadījumā.

—           Ahā, — piekrita Narevs, — tam ir sava jēga. Var domāt, ka jūs pārāk nesteidzaties uz Zemi.

Rudiks pasvārstīja glāzi plaukstā, bet nedzēra.

—           Kas ir Zeme, — viņš nesteidzīgi teica. — Zeme ir vārds. Bet vārds ir simbols. Es pats nemaz neesmu no Zemes. Tikai mācījos tur. Savā novadā sen neesmu bijis; jālido nevis tur, kur gribi, bet, kur sūta. Es lidoju sen. Sis ir trešais kuģis. Nemīlu lēkāt no vienas vietas uz otru. Esmu lidojis ar kuģiem tik ilgi, kamēr tie gar izplatījumu noberza bortus. Vispār esmu mājās tupētājs.

Narevs neviļus iesmējās: vārdi «mājās tupētājs» nebija sevišķi piemēroti cilvēkam, kas pusi savas dzīves pavadījis Visumā, pārvarēdams simtus un tūkstošus parseku lielus attālumus. Rudiks pamāja.

—          Jā gan, — viņš turpināja, — tā tas ir. Uz Zemes taču arī mēdz būt mājās tupētāji? Bet Zemes orbitālais ātrums ir trīsdesmit kilometru sekundē, Saules ātrums attiecībā pret Galaktikas centru — divsimt septiņdesmit. Bet māja lido, un cilvēks sēž mājās, tātad viņš ir mājās tupētājs. Vai ne?

—    Jā, -—.piekrita Narevs.

—          Katrs uztver dzīvi savādāk. Atļaujiet, es jums vēl ieliešu. Sen esmu ievērojis — no tējas noskaidrojas doma.

*— Inženier, — teica Narevs. — Atļaujiet ko pavaicāt.;

—          Jūs neesat ierindā — un es neesmu komandieris. Jautājiet! Tikai pateikšu uzreiz un godīgi: ja jūs atkal par baterijām, tad neko jaunu no manis nedzirdēsit.

•—-Es par ko citu. Ja nemaldos, jūs lidojat jau gadus divdesmit piecus? •— Pagājušajā mēnesī sākās divdesmit sestais.

—    Tātad… uz Zemes jūs gaidīja komisija? Inženieris ilgi neatņēma glāzi no lūpām. Narevs to

izmantoja.

I — Medicīniskā, bet pēc tam kadru komisija, vai ne? Cik es zinu — divdesmit pieci ir galējā robeža, r. I Rudiks vienā rāvienā izdzēra glāzi un nolika uz galda, to stipri piesizdams; viņa skatiens, pievērsts viesim, bija drūms.

i — Tātad, — viņš secināja, — jūs uzskatāt, ka es necenšos noregulēt baterijas tāpēc, ka negribu atgriezties uz Zemes? Ja jūs nebūtu pasažieris, mēs parunātos dūru valodā… Kā jums varēja ienākt prātā, ka kaut viens no ekipāžas sāks domāt par sevi, ja runa ir par cilvēku glābšanu!

i— Ar prieku atvainojos. Bet glābšana taču nevar būt atkarīga tikai no Karačarova!

| — Lai no kurienes tā nāktu, :— Rudiks dusmīgi sacīja, j— varat būt pārliecināts — ja būs kaut mazākā iespēja, jūs nogādās, kur nākas, i — Patīkami dzirdēt, — atsaucās Narevs.

—    Pie tā arī paliekam.

§ — Labi. Esmu pateicīgs par interesanto sarunu. ; — Ienāciet vēl, — pieklājīgi uzaicināja Rudiks.

—    Noteikti.

—          Un tomēr — labāk palīdziet fiziķim. Citas iespējas neviens no mums pagaidām neredz.

Narevs arī neredzēja, bet bija pārliecināts: ja būs nepieciešams, viņš mācēs atrast tādu iespēju vai, ļaunākajā gadījumā, tādu izdomāt.

*

^ Sveicināta, Zoja, — negaidīti kautrīgi bilda fiziķis. Viņš to bija sagaidījis pie hospitāļa kajītes, kur joprojām gulēja Karskis. Ieiet viņas istabā viņš negribēja: to varētu ievērot citi.

—           Sveicināts, doktor! Vai slikti jūtaties? —■= Zoja bija acīm redzami satraukta.

145

—    Manuprāt, jā.

6 — 2004

—    Ejam!

Ārsta kajītē viņa apsēdināja Karačarovu ūz krēsla.

—          Stāstiet! Vai jūtat nogurumu? Galvassāpes? Aparāti liecina, ka viss normas robežās, bet gadās…

—    Manuprāt, fiziski esmu vesels …

—    Ceru. Bet izmeklēšana nekaitēs. Vienu mirkli…

Fiziķis pašūpoja galvu.

—          Pagaidiet, Zoja! Es negribu, lai mani piebāztu ar zālēm un pētītu pret gaismu. Man tas nav vajadzīgs. Man jūs esat vajadzīga.

—    Nesaprotu, — viņa sadrūmusi teica.

—          Beidziet. Vai jums nepieciešams, lai es izpildu visu rituālu? Pagaidiet, uzklausiet! Pirms stundas es vēl nesapratu, ko tas nozīmē. Pēc tam apjēdzu: bez jums man nekas neizdosies.

—    Tas nav godīgi!

—    Kāpēc? Runāt taisnību vienmēr ir godīgi.

—Vai jūs nopietni domājat, ka kuģa liktenis ir atkarīgs no tā, kā es izturēšos pret jums?

—    Un ja tā ir?

—1 Tā nav — jūs to labi zināt.

—: Es runāju nopietni.

Zoja jau ievilka krūtīs elpu, lai vienā vilcienā pateiktu Karačarovam visu, ko viņš pelnījis: ka viņa to nemīl, ka viņas mīlestība nav ne prēmija, ne medaļa par nopelniem … Bet, palūkojoties viņa nelaimīgajā sejā, viņai sanāca smiekli: nē — nav donžuāns, nav arī siržu lauzējs, vienkārši puišelis, aiz kautrības nekaunīgs un ļoti smieklīgs. Viņa gandrīz vai pasmaidīja; viņam patiešām pašlaik bija grūti, visi skatījās uz viņu, visi gaidīja, bet viņš pats droši vien bija nonācis strupceļā, un viņam bija vajadzīga palīdzība un atbalsts. Te pat nav kam padomu prasīt, nav neviena fiziķa; viņa, protams, nevar dot padomu, bet uzmundrināt, izrādīt līdzdalību — tas ir viņas spēkos.