Viņpus durvīm

—    Es jau ilgus gadus rakstu grāmatas, — viņš klusi, it kā pie sevis noteica. — Tagad esmu sarakstījis vēl vienu — par sen pagājušiem laikiem. Bet grāmata taču vienmēr ir par mūsdienām. Jebkura vēsturiska grāmata uzrakstīta nevis par pagātni, bet par to, kā šodien saprotam šo pagātni, ko tajā izceļam, ko atstājam bez uzmanības. Būtībā esmu uzrakstījis par mums: mēs pašlaik atrodamies tādā stāvoklī, kādā bija arī mani antīkie varoņi. Viņu pasaule bija šaura, taču tas viņus nenomāca: doma bija brīva, viņi jutās stāvokļa saimnieki un bija laimīgi. Varbūt arī mums te meklējama izeja? Mēs atrodamies ārpus mūsu civilizācijas robežām, aiz augstās motoru un skaitļotāju kultūras robežām; vai gan mums jāiet tās pēdās? Kultūrai ir organiski jāizaug no konkrētiem apstākļiem;" vai nevajadzētu bez aizspriedumiem paraudzīties visapkārt, lai tos apjēgtu? Un saprast, kā tajos vajag dzīvot? Par to ir mana grāmata, bet to neviens negrib lasīt. — Istomins pavīpsnāja. — Pat Inna.

—    Tas ir saprotams, — padomājis sacīja Jeremejevs. — Mēs gaidām, kad varēsim atgriezties uz Zemes. Kādēļ mums vajadzīgs kas cits?

Istomins pasmīnēja.

—    Solīts makā nekrīt… — viņš nomurmināja.

Jeremejevam piepeši kļuva žēl Istomina: viņš ne tik

daudz saprata, cik sajuta, ka arī šim cilvēkam atņemts kas ļoti liels un svarīgs. Un arī sieviete droši vien viņu pievīlusi. Viņš sacīja, vēlēdamies palīdzēt un piedāvādams to vienīgo iespēju, kas viņam bija:

—    Vai gribat trenēties divatā? Tas ir aizraujoši. Es jums parādīšu šādus tādus paņēmienus, nenožēlosit.

Istomins, kā pamozdamies no domām, paskatījās viņā.

—   Vai uz Zemes es varēšu spēlēt ar meistariem? —; viņš smaidīdams vaicāja.

—    Tur jūs nespēlēsit, — teica Jeremejevs. — Tātad spēlējam?

Rakstnieks kā mierinādams pieskārās viņa rokai.

—           Es jūs nevaru apspēlēt un neuzvarēšu, bet, ja sāksit piemēroties man, piekāpties —■ kāda jēga? Nē… Futbols —= tas ir morāli līdzsvarotiem cilvēkiem.

Jeremejevs drūmi pamāja.

—i Pagaidiet, =-3 teica Istomins. —■■ Kāpēc tieši mēs?

Kas?

~ Bet ja nu to darītu nevis mēs? Nevis cilvēki? Esmu dzirdējis, ka kuģa tilpnēs esot sarežģīti mehānismi. Varbūt to vidū būs antropoīdi?

Roboti?

—           Cilvēkveidīgie, biomehāniskiē. Viņi var darīt visu ko — droši vien arī spēlēt futbolu. Atrodiet tos, apmāciet! Lai arī tie nav cilvēki, tomēr…

—^ Jā, protams, — kūtri piekrita Jeremejevs.

Viņi sēdēja klusēdami, domājot katrs savu domu.

Pēc tam Istomins piecēlās un teica:

—    Es nu iešu.

• Velns parāvis! — iesaucās Jeremejevs. —= Ja mēs nenokļūsim uz Zemes, nezinu, kas ar mani notiks. Dažreiz gribas samalt visu druskās. Kā lai dzīvo?

—    Kā dzīvot, — sacīja Istomins, — to gan es nezinu.

Viņš lēni devās uz izeju. Valentīns pavadīja viņu ar

skatienu, pēc tam pataustīja pulsu: viņš neaizmirsa kontroli. Pulss bija normāls, tomēr strādāt Jeremejevam vairs negribējās, arī kājas, šķiet, kļuvušas smagas.

Viņš pat nenolika bumbu vietā. Izgāja no zāles un devās klejot pa kuģi, kura tilpnēs vajadzēja būt robotiem.

*

Kaut kā pietrūka.

Kajītē, ņemot vērā viņa augumu, bija par šauru, lai staigātu, tāpēc Karačarovs tagad soļoja pa salonu. Tur, protams, sēdēja Petrovs, kūpošs kā mazs vulkāns, bet attālāk Inna Perlinska —s sakņupusi, klusa. Kaut kāds nieciņš — amulets, vai, — garā ķēdītē karājās aktrisei kaklā, un Perlinska te spēlējās ar šo mantiņu, te atkal aprima, cieši tajā skatīdamās un kā transā mazliet šūpo-, dāmās. Karačarovs nikni staigāja, līdz Petrovs nomurmināja:

e—: Gan dienu, nakti runcis mācīts. i j

Fiziķis iesprauslojās, bet neapvainojās un piegāja pie večuka.

—- Vai jūs cigaretes ari sintezējat?

—5 Nē. Man pagaidām vēl ir. Esmu taupīgs cilvēks.

—    Iedodiet man, — fiziķis negaidot palūdza.

Viņš nemākulīgi aizsmēķēja, ieklepojās. Vieglāk no tā viņam nekļuva, tikai sāka reibt galva. Nē, tas nebija tas, kas viņam trūka. Viņš šķērsoja salonu un apsēdās blakus aktrisei. Viņa pasmaidīja — profesionāli un reizē kautrīgi — un paslēpa amuletu plaukstā.

—          Varētu domāt, ka jūs esat kaut ko pazaudējusi, sacīja fiziķis.

Aktrise neatbildēja. Viņa brīdi skatījās Karačarovā, un viņas acīs bija skumjas. Pēc tam viņa nolaida nedabiski garās skropstas.

—    Jā, — apjucis teica Karačarovs. — Nu, nekas, nekas.

Kas ir «nekas», viņš pats nezināja. Cilvēki gaidīja. Ko

citu viņš varēja sacīt?

—' Kas jums tur ir? Vai talismans?

Aktrise lēni atlaida pirkstus. Parādījās kas negaidīts? ķēdītē karājās atslēga. Maza, plakana.

—    Sirds atslēdziņa? — neveikli pajokoja fiziķis.

Inna pakratīja galvu.

—           Nē … mana sirds atslēga ir vienkārša. Bet visbiežāk tā nav aizslēgta.

Viņa to sacīja nopietni, un no tādas atklātības Karačarovam kļuva neveikli, lai gan ari viņš pats vienmēr it kā centās runāt tieši.

—    Hm, — viņš norūca. — Kas tad tā par atslēgu?

—    Mājas.

—    Tur, uz Zemes?