Viņpus durvīm

Vai tad viņa to nevēlējās? Palīdzēt, iedvesmot, pavadīt karagājienā, kā to darīja seno laiku sievietes. Tā ir viņas godkāre. Un viņš nav gļēvulis, šis smieklīgais un aizkustinošais Karačarovs: nebaidījās atnākt pie viņas parunāties par to, no kā kuģa saimnieks — kapteinis Ustjugs at- vairījās rokām un kājām. Ja viņš patiešām aizvedīs cilvēkus uz-Zemes, viņa, Zoja, varēs sev ar tīru sirdsapziņu sacīt: tas ir arī mans nopelns. Jebkurā vīrieša uzvarā

vienmēr ir sievietes daļa —- un šī daļa ir lielāka, nekā domā. Daudz lielāka . $ i

Viņa izelpoja.

—    Domāt par sevi es jums nevaru aizliegt. Ja tas jums palīdz…

Viņš saņēmās.

—    Jūs… jūs spārnojat mani. Jūsu dēļ esmu gatavs izdarīt visu.

—    Man gribas uz Zemi, — viņa sapņaini teica. —■- Ak, ja jūs zinātu, kā man gribas uz Zemi!… Man tagad liekas, ka visa mīlestība ir palikusi uz Zemes, bet te ir tikai dzelzs sienas un tukšums… — Zoja viņam noglāstīja galvu. — Mīļais doktor, aizvediet mūs tur!

—    Lai tūlīt jūs pazaudētu? — viņš noburkšķēja.

—■• Neziņu! — Viņa paraustīja plecus. — Varbūt arī ne. Domājiet par mani. Cilvēki vienmēr jūt, kad un kā par viņiem domā. Un nav pret to vienaldzīgi.

Viņa nolaida roku, un fiziķis piecēlās.

—    Es domāšu, — viņš apsolīja. — Bet jūs par mani arī, labi? Un — vai drīkstu jūs noskūpstīt?

—    Nē, protams, — viņa smaidīdama teica. — Vai tad tur jāprasa atļauja?

e*

147

Viņš neviļus atbildēja ar smaidu Zojas smaidam, izgāja un devās pa gaiteni prom. Velns viņu zina, varbūt tomēr vajadzētu viņu noskūpstīt? Ar sievietēm vienmēr ir sarežģīti.

*

Lugovojs ieslēdzās sakaru kabīnē. Pastiprinātājs un filtri bija ieslēgti, ekrāns gaišs. Darbojās vienvirziena antenas pievads, un, skatoties indikatorā, varēja iztēloties, kā tās paraboloīds lēni griežas divās plaknēs, veidojot bezgalīgu viļņotu līniju. Ekrāns bija tukšs, ja ieskatījās, sīka ņirboņa zibēja pa tā virsmu, bet tas bija normālais galaktiskais fons — mazums, ko laida cauri filtri.

Ekrāns ir tukšs ne pirmo un ne arī pēdējo dienu. Bet agri vai vēlu attēls parādīsies.

Stūrmanis centās iztēloties, kāds būs šis attēls. Naivi bija domāt, ka visā kosmosā izmanto to pašu izvērsuma un pārraides principu. Tomēr signāls, lai kādā veidā noraidīts, pamatots uz gravitācijas lauku pielietojumu, neiz

bēgami izdalīsies haosa vidū. Tālāk Iedarbosies «Sigma» un sāks kombinēt. Galvenais — noteikt virzienu.

Par to bija iņteresanti domāt, minūtes un stundas nemanāmi aizritēja šajā saspringtajā gaidīšanā. Stūrmanis gaidīja. Viņš bija jauns, viņam bija daudz laika, un, kaut

ar lielu nepacietību, viņš tomēr gaidīja.

*

Karačarovs sēdēja pie galda, ar skatienu ieurbies līkņu izraibinātā lapā. Sinusoīda augšupejošā līkne, pēc fiziķa domām, apzīmēja pāreju līdztelpā, lejupejošā — izeju no tās. Sinusoīds dalīja lapu divās daļās, augšpusē atradās normālā, apakšā — svešā telpa. Kuģim bija jāiet pa horizontālu taisni, šķērsojot līknes. Šķērsodams augšupejošo, tas neizbēgami nonāca līdztelpā. Un te sākās fiziķa hipotēzes: bet ja nu katru reizi, pie tādas pārejas viela maina savu zīmi? Un otrādi, veicot atpakaļceļu — šķērsojot lejupejošo līkni, kuģis atkal atguva normu, un tāds arī ieradās galapunktā? Ja šī doma ir pareiza, kas tad vajadzīgs, lai ierastos normālā telpā ar apgrieztu zīmi? Šķērso jumu skaitam ir jābūt nepārim. Trim. Un pie tam kaut kādā veidā nav jāpaliek līdztelpā.

Fiziķis jau kuru reizi izskatīja ierakstus no Zemes. Viņam patika domāt ģeometriski, un viņš uzticējās savām konstrukcijām, kurās katrai līnijai bija jāizteic noteikta fizikāla būtība — gluži kā formula simboliem. Karačarovam līnijas nozīmēja to pašu, ko «pluss — mīnuss» Dīra- kam, — zīme, kas to pamudināja paredzēt pozitrona esamību. Dīraks ticēja algebrai, Karačarovs — ģeometrijai.

Viņš apgrieza lapu un atkal sāka zīmēt. Elogrāfs līda augšup, atstājot aiz sevis vijīgu līkni. Tā sasniedza augšējo punktu un sāka slīdēt lejup. Apakšējais punkts. Tagad to vajadzēja atkal pagriezt uz augšu. Bet te elogrāfs apstājās. Fiziķis drūmi skatījās uz tā elektrodu, kas bija piespiests pie papīra. Pēc tam apņēmīgi sāka vilkt līniju atpakaļvirzienā: viļņa vietā, kā to zīmē bērni, uz papīra parādījās cilpa, vilnis iegriezās sev iekšpusē — un radās tā pati trešā līnija, kuras fiziķim trūka. Tā tas varēja izskatīties…

Bet Karačarovs vēl nejuta to iekšējo apmierinājumu, kas parasti viņam lika manīt, ka uzdevums atrisināts pareizi.

Viņa attēlotā līnija nevarēja pārtrūkt vai nokļūt strupceļā: īstenībā robežai starp telpu un līdztelpu nekur nebija pārrāvuma. Kur tad līnija gāja tālāk?

Viņš neapņēmīgi virzīja elogrāfu. Cilpa turpinājās, līnija, kustoties augšup, šķērsoja pati sevi un gribot negribot sāka nolaisties. Iznāca kaut kas līdzīgs rakstītam «M», kam viduslīnijas veido cilpu. Un, lai ieietu savā telpā, kuģim ir jāšķērso arī šī jaunā līnija, tad šķērso- jumu skaits atkal kļūtu pāra skaitlis, bet zīme izmainītos un kļūtu normāla.

Nē, tas vēl nebija viss …