Viņpus durvīm

Tāds slēdziens atkal bija pretrunā ar fiziķa intuīciju, kas teica, ka būtība slēpjas tieši šajā cilpā. Kaut kas vēl nebija atrasts …

«Kas tad?» viņš nodomāja, juzdams, ka tūlīt, tūlīt sapratīs, un piepeši tiešām saprata, un pat ierūcās labsajūtā.

Viņu pārņēma tā spārnotā izjūta, kāda rodas, kad darbs veicas un domas ir skaidras. Tādos brīžos viņam bija žēl, ka problēma jau ir atrisināta: gribējās domāt vēl un vēl.

Fiziķis ar dūri uzsita pa lapiņu. Viņi varēja izdarīt nepāra skaitu šķērsojumu, ja pāriet robežu tieši tur, kur cilpas abas līnijas krustojoties savienojas vienā punktā. Tādā veidā uz kādu brīdi kuģis izrādījās līdztelpā jau ar normālu zīmi, pēc tam šķērsoja ceturto līniju, bet tas bija trešais šķērsojums, un izgāja normālā telpā — ak vai! — ar pretējo zīmi.

Telpa un līdztelpā droši vien bija izliektas kaut kādu spēku nejaušas sakritības dēļ. Tātad vajag vēlreiz attiecīgā veidā izliekt telpu, — lauku jaudu un konfigurāciju pie tam var izskaitļot, —; un iziet vēlreiz caur savienojuma vietu. Un viss!

Uzdevums veikts, solījumi izpildīti, cerības attaisnotas!

Karačarovs sajuta, ka ilgāk vairs nevar palikt viens. Viņš atvēra durvis un izsteidzās no kajītes. Salonā bija daži cilvēki; Karačarovs skatījās viņos un nevarēja izrunāt ne vārda. Ari viņi skatījās fiziķi, un fiziķa sejas izteiksme, kuru greznoja nevaldāms, nekontrolējams smaids, izteica viņiem vairāk kā vissīkākie paskaidrojumi, kurus tie tik un tā nebūtu sapratuši. A Grūti pateikt, kurš pirmais iekliedzās «Urā!», bet nākamajā brīdī šo saucienu uztvēra visi.

Mila metās fiziķim ap kaklu. Tas bija negaidīti, Karačarovs pat atkāpās soli, lai noturētos kājās. Raudzīdamās viņā ar laimīgam acīm, Mila atkārtoja tikai vienu vārdu, vienu jautājumu:

—   Jā? Jā? Jā?

Viņš iekliedzās?

—    Kur ir kapteinis? Man vajadzīgs kapteinis!

Un metās ārā no salona. Aizmirsis liftu, viņš uzlēca uz ass šahtas vītņu kāpnēm un joņoja augšup, tikko pieskar- damies margām, lecot pāri vairākiem pakāpieniem. Likās — viņš lido pa slīpni augšup un kāpnes ar margām viņu tikai vada, neļaujot aizlidot pa vertikāli. Pārējie, pametuši savus darbus — kādi gan te varēja būt darbi? — drāzās pakaļ, dārdinot papēžus pa metāla pakāpieniem un" piekliedzot šahtu ar izsaucieniem, kādi diez vai bija dzirdami kuģī pat pirmajā izmēģinājuma starta dienā.

Salonā palika tikai Petrovs. Kopējais prieks aizrāva arī viņu, un pirmajā brīdī viņš, tāpat kā pārējie, pielēca kājās un kliedza kopā ar visiem. Bet, kad pasažieri metās uz izeju, Petrovs neapņēmīgi pagāja, apstājās un atkal ieņēma savu ierasto vietu.

Viņš aizsmēķēja cigareti, izpūta dūmu strūklu un ar skatienu sekoja, kā tā virpuļojot un gaistot paceļas uz klimatizatoru. Cik savādi, Petrova skatiens izteica nevis prieku, bet skumjas. Jebkurš prieks sagādā kādam arī skumjas, jo pasaulē viss acīmredzot atrodas līdzsvarā un enerģijas daudzums tajā ir nemainīgs, ja tikai tā nepie- plūst mums no citām kosmosa dimensijām, kā daži uzskata. Bet prieks un skumjas — kā enerģija un viela — ir tikai vienas un tās pašas esamības divas izpausmes.

DEVĪTĀ NODAĻA

Cilvēki aizmirsa pusdienot, to vajadzēja viņiem atgādināt. Pret vakaru viņi gandrīz vai krita no kājām, vakariņās ar grūtībām tika galā ar nazi un dakšiņu, bet no rītiem smeldza viss ķermenis, galva bija pielijuši ar smagumu un acis lipa ciet. Cilvēki lepojās ar savu nogurumu, un katrs centās izdarīt vairāk par citiem, lai fiziķa — galvenā un labākā cilvēka uz kuģa maz saprotamās līnijas un formulas kļūtu par realitāti. Un, lai arī ne visi bijuši laimīgi uz Zemes un citām planētām, tomēr ikvienam tagad likās, ka nepatikšanas tur bijušas sīkas, nebūtiskas, bet ikvienam no viņiem bija jābūt laimīgam jau tāpēc vien, ka viņš ir dzīvojis starp cilvēkiem, un viņš varēja dzīvot gan uz Zemes, gan uz jebkuras no apdzīvotajām planētām.

Viņi strādāja neprātīgā aizrautībā. Un fiziķis bija visaizrautīgākais. Baudot visu mīlestību, viņš nožēloja vienīgi, ka uzdevums nav bijis, divreiz grūtāks, jo tagad, kad tas bija atrisināts, visa sarežģītība Karačarovam likās sadomāta, baiļu iedvesta (lai arī dvēseles dziļumos viņš zināja, ka tā nav, un tāpēc jutās vēl labāk). Viss mācīto vīru pulks uz Zemes nebija spējis nonākt pie tiem secinājumiem, pie kuriem viņš bija nonācis šeit vientulībā pilnīgi patstāvīgi, un tas pildīja viņu ar lepnumu.

Dienas režīms bija mainīts; šajā pasaulē, kur saule ne- uzlēca un nenorietēja un diennakts pēc vēlēšanās varēja ilgt arī trīsdesmit sešas stundas, viss bija viņu varā. Zoja izgudroja aizvien jaunus tonizējošus dzērienus. Viņa zināja, ka cilvēki tā ilgi strādāt nevarēs, bet pašlaik viņi nemācējā darboties citā ritmā — ar citu ātrumu, ar mazāku atdevi.

Strādājošiem bieži pievienojās kapteinis. Viņam parādoties, Zoja katrreiz viegli sarāvās, ja arī neredzēja, viņu ienākot. Bet rūgtums viņas dvēselē ar katru reizi bija jūtams mazāk, un Zoja par to priecājās.