Viņpus durvīm

—           Jā. Māju nav, bet atslēga palikusi..-; —: viņa vārgi pavīpsnāja. — Es pēkšņi attapos, ka man nekas nav saglabājies no turienes… no tās dzīves. Ja ceļo, tad arī jauna garderobe, viss jauns: nevazās taču līdzi lupatas. Un izrādījās, ka viss ir savākts uz planētām: uz Sēlijas, Antoras… Bet no Zemes — tikai šī atslēga. Pat veco somiņu ar visādiem sīkumiem izmetu. Pirms pašas aizlidošanas. Domāju, ka atgriežos mājās.

Viņa pagrozīja atslēdziņu — tā nomirdzēja kā zelta zivr tiņa, piesieta tievā ķēdītē.

—          Nu, kāpēc gan tik skumji! — uzmundrināja Karačarovs. — Jūs vēl atgriezīsities mājās..;

—           Es ticu, — viņa dzīvi atsaucās. — Citādi… — Inna brīdi klusēja, pēc tam tikpat skumji kā iepriekš teicat' — Tikai neatgriezīšos savās mājās.

—    Saprotu …

—           Diez vai. Dzīves pieredzi nez kāpēc vērtē vīriešos, bet sievietēs ne pārāk… Es gribēju teikt pavisam ko citu. Manā mājā dzīvo citi, un viss, kas tur bija palicis, jau aizceļojis droši vien uz utilizatoru. Viss, kas bija vērtīgs tikai man: sīkumi, lietas, kas dārgas atmiņu dēļ… Vispār — ko es te runāju … Nevajag.

Viņa strauji piecēlās, .satvēra ķēdīti, ātri to savicināja, pacēla zodu — sāka tēlot mundru sievieti, kuru nebaida nekas: ne gadi, ne vientulība, ne kaut kur tālumā nodzīvots mūžs… Inna jau grasījās aiziet, bet atgriezās un noliecās pie fiziķa, kurš, protams, atkal bija aizmirsis piecelties, kad piecēlās sieviete.

—           Es jums ticu, mēs visi ticam. Bez ticības mēs neizturētu. Tikai nedrīkst gaidīt pārāk ilgi. — Viņa uzticīgi pasmaidīja. — Pacentieties ātrāk!

Karačarovs negribēja kļūt tik atklāts, tas iznāca pats no sevis, viņš noplātīja rokas un sacīja:

—    Kaut kā neizdodas …

Viņa noliecās vēl tuvāk; viņš pat sajuta smaržas.

—          Vai zināt, kā jums trūkst? Sievietes. Lai paraudātu, pēc tam noguris aizmigtu, ne par ko nedomājot. Nē, es neesmu tieši šajā jautājumā sajukusi — es zinu, ko saku.

Viņa atliecās un devās uz durvīm vingrā meitenīgā gaitā. Vai arī šajā brīdī viņa tēloja, vai varbūt tā sevi izjuta?

—          Velns parāvis! — izsaucās fiziķis, juzdams, ka pietvīkst.

Petrovs izpūta dūmu strūkliņu un noskatījās Innai pakaļ. Kad viņa bija izgājusi, večuks noteica:

—    Viņa ir īsta sieviete, varat būt pārliecināts.

1 — Nešaubos, — noburkšķēja fiziķis.

—          Laikam gan vienīgā mūsu vidū. Un sajuks prātā, redzēsit. Sieviete ir tā, kas nevar bez mīlestības. Uz cilvēku, uz dievu, uz laiku — vienalga, uz ko. Attiecībā uz pārējām es šaubos.

—          Vai jūs to mācījāt skolniekiem? — Karačarovs nikni noprasīja.

Petrovs pašķielēja uz viņu.

—: Domāšanas inertums, — viņš teica. — Pieņemsim, ka jūs iepazīstina ar cilvēku, kas ir dārznieks, un jūs aiz inerces domājat, ka viņš visu mūžu bijis dārznieks, to ir gribējis un mācījies. Bet varbūt pirms gada vai diviem viņš ir pētījis vulkānus uz Līvijas vai Antenas sistēmā.

—           Ahā, — apjucis norūca fiziķis, — tātad jūs esat strādājis uz Līvijas?

—    Nē. Es vienkārši domāju tēlos. (

—    Tad jums jāaprunājas ar Istominu.

—          Bet jums — ar doktoru Serovu, — paziņoja Petrovs. — Tieši to jums gribas.

—    Vai patiesi? — ironiski jautāja fiziķis,

—    Noteikti.

Fiziķis gribēja noskaisties, bet pārdomāja.

—          Liekas, tā arī ir, —: viņš drūmi teica. —t Un kas par to?

Petrovs neatbildēja, izvilka no paciņas ieplēstu cigareti un rūpīgi to aizlīmēja ar papīra gabaliņu.

*

Uzbrukums, domāja Narevs. Kaut kāds pirātisks ūzbru- kums. Interesanti…

Viņš gāja uz inženierposteni pie Rudika un smīkņāja. Gāja, lai gan pasažieriem ieiet energodzinēju korpusā nebija ieteicams: tas bija pieklājīgs aizlieguma formulējums.

Ieraudzījis ceļotāju, Rudiks likās izbrīnījies un dažas sekundes svārstījās, vai neparādīt viesim durvis. Bet viesmīlība uzvarēja, un inženieris, stoiski ticis galā ar izbrīnu, norādīja Narevam uz krēslu un sameklēja tīru glāzi.

—    Tūlīt, — teica Rudiks, — es jums ieliešu svaigu.

Viņi ilgi un nopietni dzēra tēju, kā darīdami smalku

darbu. Dzerot tēju, bija ērti sarunāties: vajadzīgā brīdī varēja novilcināt atbildi, iedzerot malku un ilgi izgaršojot; to Narevs zināja jau sen.

Pagāja minūtes piecpadsmit, līdz viņš ierunājās:

—    Jūs reti parādāties augšā.

Rudiks iedzēra, izpūta elpu un paskaidroja:

—           Liela saimniecība. — Viņš aplaida ar roku postenim, domādams visu, kas atradās energodzinēju sfēriskajā korpusā. — Darba pietiek. Te šis, te tas… Ielejiet, lūdzu, esiet tik laipns!

Narevs ielēja. Tēja bija aromātiska un gandrīz melna, dzert to vajadzēja bez cukura, lai nesabojātu garšu.

—1 Pie jums, domāju, viss ir pilnīgā kārtībā.

—- M-m, — Rudiks noīdēja, paceļot pie lūpām glāzi.

—    Tikai baterijas, — Narevs turpināja.

Rudiks nogaidīja, pēc tam izdzēra un nolika glāzi.

—    Jā, baterijas, — viņš noteica un apklusa.

Narevs pagaidīja, pēc tam iemalkoja tēju un arī nolika glāzi.

—    Jā, tieši baterijas. Ko jūs par tām teiksit?

Rudiks padomāja, ar abām rokām lēni grozīdams glāzi

uz galda.