Viņpus durvīm

Brīnišķīgi, ja starp diviem vīriešiem nestāv sieviete, promiedams nodomāja kapteinis. Vienkārši brīnišķīgi. Pasaule būtu daudz labāka, ja …

ir

Tās bija savādas dežūras, un starp slimnieku un Veru, tik atšķirīgiem pēc vecuma, ieradumiem, pieredzes, radās dīvainas attiecības. Kas jādara slimniekam, kad viņš sāk izveseļoties? Jāsarunājas, jo sarunās laiks paiet ātrāk un var nedomāt, kurp tas aiztek un kas ikvienu no viņiem gaida nākotnē. Šīs sarunas nav bīstamas, un tādēļ dažkārt var .atļauties vairāk nekā parasti pieņemts; tām nevar būt nekādu seku, un tāpēc nav iemesla tās pārtraukt un drudžaini meklēt jaunu tematu:

—    Vai jums bija ģimene?

—    Ģimene? Protams.

—    Jūs runājat tā, it kā tas būtu obligāti.

—i Tāda likuma, protams, nav. Bet vai tad mēs dzīvojam tikai pēc likumiem?

r— Kā tad vēl citādi?

; — Kas ir likums? Kas ir tiesības? Eksistēja tā saucamās ieraduma tiesības: ieradumam bija likuma spēks, pēc tā vadījās. Ieradums var būt nerakstīts, bet tas eksistē.

1 — Un jums bija ģimene ieraduma dēļ?

—           Tā mūsu aprindās ir pieņemts. Ģimene —1 tas nozīmē respektablumu, autoritāti. Mēs taču uzdodam toni citu cilvēku rīcībai… Bet labāk parunāsim par jums, Vera. Es dažkārt domāju: jūs esat jautra, bezrūpīga… jauna. Nevar būt, ka jūs neko neesat atstājusi tur =s uz Antoras, Zemes vai kur citur…

Viņa viegli piesarka, apmierināta ar Karska uzmanību.

—           Kas palicis tur? Laikam tikai sapņi. Bet tas nav interesanti.

—    Gluži otrādi! Pastāstiet, ja jums nav jāsteidzas.

—           Vēl ir laiks. — Vera apsēdās, nopietna, kautrīga, kā eksaminatora priekšā. — Tikai — ko stāstīt? Gribēju redzēt pasauli… un izvēlēties tajā vietu pēc savas patikas.

^— Vai jums mājās nepatika?

—           Nezinu. Nē, tur nebija slikti. Bet gribējās kaut kā tāda, kā mums nebija. Gribējās dzīvot milzīgās pilsētās… tādās, kurās var nodzīvot visu mūžu un arī tad līdz galam tās neiepazīt…

—           Jā, jā, jums taisnība? tagad mūsu pilsētās divu paaudžu laikā rodas pilnīgi jauni iedzīvotāji… .

—          Bet uz Antoras viss ir vienkārši, to apdzīvo tikai trešā paaudze, lai gan — kāpēc es jums to stāstu!

—    Un tā jūs arī nepaguvāt neko savai gaumei atrast?

—           Droši vien ne. Gribējās meklēt vēl un vēl. Tātad neatradu. Droši vien.

—    Nu, pieņemsim, ka būtu atradusi. Jūs vairs nelidotu?

—    Es tā biju domājusi.

—    Un ar ko tad jūs nodarbotos?

—          Kaut kas jau atrastos. Vai tad mazums darbu? Bet visdrīzāk — būtu audzinājusi bērnus.

—    Vai jūs mīlat bērnus?

—    Ļoti. Man arī šeit to pietrūkst.

—    Vai jums bija bērni?

—          Ja būtu palikusi uz vietas, tad būtu, — viņa, piemiegusi acis, iesmējās. — Varbūt jūs domājat, ka mani nevar iemīlēt?