Viņpus durvīm

—    Viņš jāpārliecina, ka piecdesmit procentu riska —8 tas nemaz nav tik daudz. Ka agri vai vēlu. ? j

Karskis klausījās, aizvēris acis. Ceļotājs runāja kaismīgi, uzstājīgi — acīmredzot viņam ļoti gribas atgriezties uz Zemi. To var saprast. Karskim vairs nekur negribas. Tāpēc ka šeit ir Vera. Vai viņa būs uz Zemes? Precīzāk: vai viņi būs?

—   Lietas būtība ir Verā [4] , — viņš neskaidri nomurmināja.

Administrator, kapteinis neatzīst tādu kategoriju kā fieība. Viņš ir racionālists. Viņam vajadzīgs viens no di- Viem: pārliecība vai pavēle. Pilnīgas pārliecības mūsu apstākļos nevar būt nevienam. Tātad atliek pavēle. Jūsu pavēle.

Karskis skatījās Narevam garām — uz Veru un klusēja. Viņa arī, bez šaubām, grib tikt uz Zemi. Tas ir saprotams. Bet karskis visu mūžu uzskatījis, ka viņš vajadzīgs cilvēkiem, nevis otrādi.

— Jā, — viņš rāmi teica. — Es pavēlēšu. Man ir tādas tiesības.

*

—    Jā, administrator. Es klausos, administrator.

—• Acumirkli, kaptein! Es zinu, jūs esat disciplinēts cilvēks. Bet pašlaik vajadzīgs kas cits: nepieciešams, lai jūs izpildītu manu vēlēšanos… manu pavēli kā pats savu lēmumu.

—    Es izpildīšu pavēli.

—      Jūs man pats stāstījāt, kaptein, ka taisāties atgriezties Saules sistēmas apkaimē, lai tur nogaidītu ..

—      Jā. Bet runāsim atklāti. Atgriezties un gaidīt. Ko gaidīt? Protams, es atgrieztos, ja pati pāreja nedraudētu ar nepatikšanām. Pašlaik tas tā nav. Kādēļ atgriezties? Paņēmienu Zeme var atrast pēc gada. Varbūt pēc divdesmit. Kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem? Te mēs vismaz neredzam ne Zemi, pat ne Sauli. Bet tur…

—      Jūs sacījāt — atgriezties un gaidīt? Bet kāpēc neizteikties īsāk: vienkārši — atgriezties?

—    Nesaprotu.

—      Tas mani pārsteidz. Cik man zināms, Karačarovs ir atradis paņēmienu …

—      Teorētiski, administrator. Praktiski to mēs nevaram izmantot.

—    Kāpēc?

—    Mums nepietiks jaudas.

—      Vai jūs uzskatāt, ka arī Zemei nav vajadzīgās jaudas? Ka tā nevarēs izplatījumā radīt nepieciešamos apstākļus, ja jūs izrādīsities pietiekami tuvu Zemei, lai uzsāktu sarunas un paziņotu, kas jums vajadzīgs Karača- rova efekta —- sauksim to tā — realizēšanai. Vai jūs atzīstat, ka tāda iespēja eksistē?

Kapteinis piecēlās.

1 — Atļaujiet pateikt?

-— Klausos.

—          Zeme ir daudz zaudējusi, ka jūs nevarējāt ieņemt Padomē savu vietu.

—    Pateicos.

' Atļaujiet iet?

4 — Jā. Es esmu ļoti priecīgs.

*

Pateicos, inženier, — sacīja Narevs. —-: Tēju — citreiz, man maz laika. Tātad ko jūs man atbildēsit?

—           Attiecībā uz baterijām, — inženieris nesteidzīgi teica, — es neko jaunu nepateikšu. Ko varēsim —* izdarīsim. Nederīgās plātnes izmetīsim. Pacentīsimies izgatavot dažas jaunas. Protams, tās nebūs gluži tādas: tomēr mājamatniecība. Pie tam iegaumējiet, ka arī tām, kas palikušas veselas, ir bojāta struktūra. Varbūt vienu reizi izdosies ieiet un iznirt veiksmīgi. Ja vajadzēs ieiet vēlreiz, es pirms tam pacentīšos savest kārtībā visu savu saimniecību. Bet vispār — mans uzdevums: izpildīt.

—          Inženier, ja jūs atrastos līdzīgā stāvoklī uz kuģa viens pats un jums būtu šis jautājums jāizlemj, — vai jūs būtu aizlidojis?

—i Viens pats — jā, — Rudiks atbildēja bez šaubīšanās.

Narevs pasmaidīja.

—          Vai jums neliekas, — viņš teica, — ka tā būtu galēja egoisma izpausme — citu dēļ neizdarīt to, ko jūs būtu izdarījis dēļ sevis?

*

Remontdarbiem cilvēkus Narevs sameklēja bez grūtībām. Cilvēku nevajadzēja daudz, un nebija nepieciešama sevišķa kvalifikācija. Tie bija Jeremejevs, Istomins un Petrovs. Petrovs dīvainā kārtā pievilka Narevu, lai gan viņi gandrīz nemaz nesarunājās.

Parasti tādu remontu uz kuģiem neveic, tāpēc ka ne-: viens kaut cik zinošs inženieris neatļaus tā sabeigt mašīnu. Kamēr saveda plātnes kārtībā, pagāja vairāk nekā mēnesis. Un bija manāms, ka šajā laikā salonā un kajītēs noskaņojums kļuva aizvien možāks.

Atkal varēja dzīvot ne tikai sev. Dzīvot sev šie cilvēki nemācēja un nesaprata, ko tas nozīmē. Dzīve tagad atkal atguva pilnskanību.

*

Dienā noguris, fiziķis izgāja no savas kajītes naktīs, kad visi gulēja. Naktīs viņš juta izsalkumu. Viņš nokāpa virtuvē, kur snauda planējošie automāti, un ēda, kas gadījās pa rokai. Pēc tam ilgi klaiņoja pa tukšajiem klājiem, un viņam likās, ka dzīve jau apstājusies un viņš iet pa izmirušu kuģi.

Viņš uzkāpa observatorijā vai arī izgāja uz* pastaigu klāja, bet viņa ceļš neizbēgami beidzās lejā, bijušajā tūristu klasē, bijušajā laboratorijā. Fiziķim tagad likās —^ tās stundas, kuras pavadītas šeit, ir bijušas labākās viņa dzīvē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās.

Laboratorijā viss bija palicis tāpat kā izmēģinājuma dienā: ļaudis izvairījās ieiet tur, kur tika satriektas viņu cerības. Tikai bokseris atkal un atkal iznāk ringā, kur viņam jau nācies izjust āķu un taisno sitienu trulo spēku, krist un atkal celties.