Viņpus durvīm

Labās rokas pirksti lēni grozīja regulatoru, kreisā izslēdza lauku. Karačarovs atvilka elpu, noslaucīja sviedrus. Atskatījās.

Tāpat kā pirmoreiz, eksperiments norisa normāli un, tāpat kā toreiz, kaut kas uzsprāga — kaut kur sāņus, kur, likās, nekas neietekmēja vielas zīmi. Sprādziens bija viegli iebojājis starpsienu, taču galvenais nebija tā spēks, bet gan tas, ka sprādziens kaut kādā veidā bija saistīts ar puteklīša zīmes maiņu. Kāda bija tā būtība? Par to vajadzēja padomāt.

Izslēdzis iekārtu, fiziķis uzkāpa savā kajītē un tur, apgūlies uz dīvāna un atmetis rokas aiz galvas, sāka nesteidzīgi, sistemātiski pārdomāt notikušo. Doma par viņa eksperimenta un šo prātojumu nevajadzību uzreiz it kā atvirzījās otrajā plānā.

Gan pirmo, gan otro reizi sprādziens notika apmēram vienā un tajā pašā attālumā no telpas punkta, kur puteklītis no antidzelzs mainīja zīmi un atkal parādījās parastajā telpā. Abi sprādzieni notika tieši tajā brīdī, kad puteklītis parādījās. Kas bija izraisījis sprādzienu? No kā atkarīgs tā attālums un jauda? No patērējamās enerģijas? Kāds bija parādības mehānisms?

Karačarovs apsēdās, paņēma elogrāfu un sāka aprēķināt. Viņš nerēķināja ilgi un, ieguvis atkarību, sāka domāt par tās pārbaudes iespēju. Rīkot tamlīdzīgus eksperimentus uz kuģa bija bīstami; bet kur lai rod apstiprinājumu vai noliegumu saviem secinājumiem?

Bez šiem diviem eksperimentiem Karačarovs zināja vēl tikai vienu gādījumu, kad viela bija mainījusi zīmi: paša kuģa pārvēršanos. Lai gan neviens nesaprata, tieši kurā brīdī pārvērtība notikusi, Karačarovs uzskatīja, ka tas noticis (kā izrietēja no viņa hipotēzes) izejas brīdī no līdz- telpas Saules sistēmas tuvumā vai arī neilgi pirms tam — līdztelpā. Ja viņa hipotēzes bija pareizas un masas pāreja antivielā kaut kādā veidā iespaidoja tādu pašu masu, kas atradās noteiktā attālumā un bija atkarīga no šīs masas lieluma, tad varēja domāt, ka sprādzieni nav nejauši, bet

tie ir tiešā atkarībā no vielas pārvērtības. Tas ir reizē ar katru tādu pārvērtību notika vēl viena pārvērtība.

Viņš parakņājās galdā un atrada savu manuskriptu —*. to, ar kuru bija steidzies uz Zemi. Darbu, kurā viņš pūlējās pamatot dažus Visuma integritātes teorijas principus — tā vienotību, kurā ikviens notikums jebkurā punktā iespaidoja citus notikumus citos pasaules punktos.

Viņš pārlasīja paša rakstītās lappuses un aizvien vairāk brīnījās, cik labi sakrīt viņa agrākie secinājumi ar pašreizējām domām.

Bet, ja viņam pašlaik taisnība, tad, «Valim» izejot no līdztelpas Saules sistēmas rajonā, arī bija jānotiek kaut kam līdzīgam. Otrai pārejai «viela — antiviela». Un, ja tas notika kādā no Saules sistēmas apdzīvotajiem rajoniem, pāreja varēja beigties ar sprādzienu.

Karačarovs skaidri neatcerējās, bet, liekas, izlasītajos ierakstos kaut kas tāds bija minēts. Kāda atzīme atmiņā bija palikusi.

Viņš koncentrēja atmiņu un atcerējās: trīs dienas pirms viņu ierašanās Zemes tuvumā bija noticis sprādziens. Nezināma, tā arī nenoskaidrota iemesla dēļ bija pārvērties putekļos viens no Starpzvaigžņu lidojumu joslas pavadoņiem. Šīs joslas pavadoņi riņķoja ap Zemi sen, to orbītas bija zināmas. Droši vien informatori jā atradās šo joslu parametri.

Karačarovs neizturēja un devās turp.

Kuģis gulēja. Bet fiziķis aizmirsa, ka šis kuģis ir izmests tālu tukšumā un savu jauno hipotēzi viņš, Karačarovs, tā arī nevarēs nevienam izpaust. Viņš atcerējās vienīgi, ka pastāv fakts, kas var apstiprināt viņa pieņēmumus par iespējamiem efektiem, kuros izpaužas integritāte.

Fiziķis pārmeklēja pusi informatori ja, līdz atrada vajadzīgo. Tūdaļ ielika kristālu dešifratorā un pēc dažām minūtēm jau pierakstīja nepieciešamos datus. Viņš zināja kuģa masu, attālumu no Zemes brīdī, kad kuģis izgāja no līdztelpas, un attālumu līdz bojā gājušam pavadonim.. Tagad šos datus varēja salīdzināt ar viņa aprēķināto sakarību.

Karačarovs aprēķināja. Pieļaujamās kļūdas robežās skaitļi saskanēja.

Viņš uzvaroši izslējās. Vēl viens atklājums! Tas nekavējoties kādam jāpaziņo!

Viņš atstāja informatoriju un bez apdomāšanās devās uz Zojas kajīti.

Zoja gulēja un, fiziķim ienākot, nepamodās. Viņš apstājās pie durvīm un skatījās Zojā, ko apgaismoja vāja gaisma no salona. Pēc tam, cenzdamies iet klusāk', viņš tuvojās, lai viņu uzmodinātu. Izstiepa roku. Un sastinga tādā pozā.

Tikai šajā brīdī viņam ienāca prātā, ka jaunais atklājums varēja sagraut visus viņu plānus.

Viņa atklāto paņēmienu antivielas pārvēršanai vielā nebija iespējams izmantot, pat ja kuģa iekārtām būtu vajadzīgā jauda, jo tad kādam citam ķermenim arī bija jāpārvēršas un, saskaroties ar vielu, kurai cita zīme, jāuzsprāgst. Fiziķa aprēķini liecināja: ja šī ķermeņa masa bija vienāda ar kuģa masu, tad attālums, kādā bija jāizpaužas efektam, kļuva tik liels, ka pēc saviem ieskatiem šo objektu izvēlēties kļuva neiespējami — kaut vai tādēļ, ka objekta inversija notiktu «Vaļa» iznākšanas brīdī no līdztelpas, bet izejas vietu iepriekš precīzi nevarēja noteikt, tā bija pakļauta varbūtības likumiem.