Viņpus durvīm

Citiem vārdiem — viņu glābšanas mēģinājumi varēja kādam kļūt par bojāejas iemeslu.

Spēki pēkšņi pameta Karačarovu.

Viņš atgriezās savā kajītē, aizvēra acis un sēdēja nekustīgi, cenzdamies neko nedomāt.

*

Ustjugs jau bija paguvis aizmirst sajūtu, kad krēsls, parastais krēsls tiek uztverts nevis kā iekārtas priekšmets, uz kura sēdi stundām ilgi, bet gan kā vadības mehānisma detaļa, kam pie pults jānodrošina pilotam visērtākā poza. Kapteinis lēni pārvilka ar plaukstu pār sēdekļa ādu, kā noslaucīdams putekļus, — žests bija simbolisks. Pēc tam apsēdās, atbrīvoja muskuļus, ar kāju uztaustīja pretpārslodžu iekārtas pedāli. Nospieda. Pārliecinājies, ka mehānisms kārtībā, atlaida krēslu sākuma stāvoklī. Lugovojs blakuskrēslā sinhroni izdarīja to pašu. Viņi saskatījās, un kapteinis ieslēdza unifonu. Rudiks tūdaļ atsaucās.

— Ziņojiet par līdztelpas bateriju stāvokli! —oficiāli teica Ustjugs.

l7 2004 17?

—    Ziņoju: baterijas var uzņemt slodzi.

—    Ziņojiet par uzkrājēju un barotāju stāvokli.

—          Enerģijas rezerve — simt procenti, barotāji gatavi darbam.

—: Izmēģināt brlvgaitas režīmā!

—    Klausos — izmēģināt brīvgaitā!

Kapteinis izstiepa roku uz barotāju starteriem.

—    Dodu slodzi. Lūdzu dublēt novērošanu. .

—    Esmu gatavs.

—■ Sākam.

Kapteinis ieslēdza baterijas un juta, ka apkaklīte kļūst mikla. Indikatoru stabiņi notrīsēja.

—    Slodze uzņemta! —; atskanēja no unifona.

Kapteinis pamāja.

—    Ņem normāli!

Ustjugs brīdināja: —

—    Palielinu enerģijas padevi.

Stabiņi sāka ātrāk slīdēt augšup, lodziņos ņirbēja skaitļi.

Kapteinis iztēlojās, ka baterijas pašlaik dzer šo enerģiju kā slāpstošais ūdeni — pieplacis un neatraudamies. Pēc tam viņi varēs acumirklī kuģi izsviest vienā punktā, deformēt izplatījumu un ļaut kuģim pārvarēt robežu, kas, nejūtama un nepārvarama parastajos apstākļos, šķērsoja jebkuru pasaules telpas punktu. Tas būs vēlāk. Pašlaik notiek izmēģinājums.

—    Palielinu tempu! -

Tagad skaitļi mainījās tādā ātrumā, kāds arī bija vajadzīgs. Iztur, velns parāvis, iztur!

—          Astoņas desmitdaļas lādiņa, « viņš izdzirdēja Ru- dika balsi.

—    Kā automātika?

-h Viss kārtībā. Bet esi uzmanīgs.

—    Ahā.

1 —1 Deviņas desmitdaļas lādiņa ..- ī

—    Bet ņem taču ne sliktāk kā agrāk.

—    Būs sliktāka atdeve. Deviņdesmit piecas…

Ustjugs jau turēja pirkstu uz taustiņa — gadījumam,

ja automātika neizturēs.

Trīs skaņas saplūda vienā: Rudika balss, kura nokliedza «Lādiņš!», ass klikšķis — iedarbojās izslēdzējautomāti — un kapteiņa atvieglota nopūta.

Iedegās sarkanā uguntiņa: līdztelpas baterijas bija pilnīgi uzlādētas.

*

Kapteinis iegāja salonā, kad pasažieri vakariņoja. Viņš pagaidīja, līdz visas galvas pagriezās pret viņu. Nupat viņš bijis pie administratora un ziņojis —■ kuģis ir spējīgs izdarīt pāreju. Un pēc administratora lūguma atnācis, lai to pašu pateiktu pasažieriem.

— Varu jums paziņot, —1 viņš nesteidzīgi sacīja, — ka kuģis ir pārejai gatavs, Padomes rīkojums izpildīts.

Viņš tomēr neizturēja:' pasvītroja, ka viņiem —- pasažieriem ar to nav nekāda sakara. Padome pavēlēja, kapteinis izpildīja — un viss. Viņš nepasmaidīja par priecīgo troksni, kas radās pēc viņa vārdiem, tikai īsi pamāja un izgāja.

Vēl dažas minūtes pie galda valdīja troksnis. Pēc tam piecēlās Karačarovs.

Tas nevienu nepārsteidza? fiziķis bija it kā reabilitēts sabiedrības acīs, jo viņa atrastajam paņēmienam tomēr vajadzēja kļūt par pamatu plānam, kura mērķis bija atgriešanās uz Zemes. Tagad viņš droši vien gribēja izteikt savu prieku un piebilst šo to par zinātnes lomu, par attieksmi pret teoriju un tā tālāk. Pasažieri jutās mazliet neveikli: velti viņi toreiz bija novērsušies no Karačarova, turpretī tagad visi gatavi uzklausīt pārmetumus un pat atzīt tos par pareiziem.

Viņi klausījās, neievērodami, kā mainījās viņu sejas izteiksme.

i*

179

Karačarovs runāja lēni, pauzes starp vārdiem daudzkārt pārsniedza pašus vārdus. Likās — viņš pēkšņi zaudējis spēju runāt un, pateicis vārdu, sāk pūlēties, lai atminētos, kā skan nākošais, viņam nepieciešamais, un šie mokošie meklējumi atspoguļojās cilvēku sejās — it kā ikvienam, izdzirdušam vārdu, vajadzētu ilgi meklēt vārdnīcā, lai saprastu tā nozīmi. Minūtes ritēja, bet tās neviens neievēroja — fiziķis runāja it kā ārpus laika, pasaulē viss bija apstājies, nebija nekā, eksistēja tikai viņa vārdi, kuri paši par sevi kļuva par laika un telpas mēru. Viņš centās izskaidrot sīki un saprotami, izvairīdamies no matemātiskiem jēdzieniem, kas pašam bija vistuvākie, bet neko neizteica pārējiem. Viņš paskaidroja: jā, iepriekšējie secinājumi ir pareizi un, ja viņi pienāks Zemei tik tuvu, ka kļūs iespējami sakari, viņiem, protams, palīdzēs un viņi varēs atgriezties normālā dzīvē, atgriezties pie visa,