Viņpus durvīm

«Nabaga cilvēks,» viņš domās turpināja monologu, skatoties uz Karačarova tukšo vietu, kurš kopš dienas, kad galīgi sabruka cerības, nenāca pie kopējā galda. «Nevar taču doties upē, nezinot braslu. Protams, katram patīk atrasties uzmanības centrā un zināt, ka ikviens tavs vārds tiek uztverts nevis kā pavēle, bet kā atklāsme. Tas ir patīkami, pat ja tā pierasts, bet jo vairāk kā jaunums… Bet, mīļais doktor, katrai parādībai ir divas puses, tās ir w iekšējās pretrunas — dialektika … Un otrā puse šajā gadījumā ir nepatīkama un bīstama. Lai cik arī populārais censonis liktos spēcīgs, patiesībā viņš ir ierobežots savā rīcībā, sevišķi, ja ņem vērā mūsu apstākļus. Viņš var virzīties tikai pa vienu no diviem ceļiem: vai nu pretēji visu pārējo gribai censties sasniegt sev vien zināmu mērķi, vai arī darīt vai vismaz runāt to, ko no viņa gaida. Pirmais čeļš rada Pētera Pirmā tipa organizatorus, kuri nav šauri pragmatiķi. Bet biežāk tiek izmantots otrais paņēmiens. Tas ir patīkamāks: cilvēki mīl darboni par to, ka viņš izsaka viņu domas, nevis savējās. Izdzirdis no citas — autoritatīvākas personas savas domas, vidusmēra cilvēks ceļas pats savās acīs, jo viņš, izrādās, domā vienādi ar ievērojamiem cilvēkiem un nav par viņiem dumjāks. Tāda tipa darboņi tiek mīlēti, bet tiem ir. īss mūžs, tādēļ ka savas popularitātes palielināšanai, kaut vai saglabāšanai viņiem nepieciešams katru reizi, vēršoties pie apkārtējiem, paziņot par zināmu virzību uz priekšu pa izvēlēto ceļu, — par virzību, kura īstenībā var būt, bet var arī nebūt. Tas ir nepieciešams, dārgo doktor, tāpēc ka to gaida. Bet slikti, ja vienā jaukā dienā parādās cits darbonis, kurš pierāda, ka īstenībā virzība uz priekšu bijusi niecīga ' vai arī tās vispār nav bijis. Labāk, protams, ja virzība ir. Bet te slēpjas arī briesmas: jebkura

virzība nozīmē darbību, jebkura darbība var būt kļūdaina, jo tai arī ir divas puses bet absolūtā patiesība mums nekad nav zināma. Jebkura darboņa vājums — tajā apstāklī, ka viņš, lai arī pareti, bet tomēr ir spiests darboties. To,, teiksim, lieliski saprata senos laikos katoļu baznīca, kad cīnījās pret jauniem uzskatiem un jaunu rīcību — cīnījās cilvēku labuma dēļ. r? Jūs, dārgo aok- tor, neiztikāt ar solījumiem vien, bet arī vēl rīkojāties un pietiekami ātri. Tā dara diletanti, bet diletantisms ir bīstams. Bez tam jūs pats pieteicāties vadoņa lomai —■ profesionālis būtu nogaidījis, līdz to palūdz. Vajag studēt vēsturi, tajā ir, piemēram, Aleksandrs Ņevskis. Kas attiecas uz mani…»

Šo spīdošo Nareva paradoksālajā manierē ieturēto monologu pārtrauca Jeremejevs — droši vien tāpēc, ka viņšЈ tāpat kā visi pārējie, nedzirdēja no tā ne vārda?

—    Atļaujiet jums uzdot jautājumu.

Narevs izbrīnā pacēla acis. Viņš zināja, kāds būs jautājums, un zināja, ka to uzdos, bet vajadzēja rādīt izbrīnu.

—    Protams, ja vien spēšu atbildēt.

Brīdi bija klusums, cilvēki skatījās te uz Jeremejevu, te uz Narevu. Beidzot Valentīns izšķīrās.

—   Klīst baumas… — viņš iesāka. —? Klīst baumas, ka jūs … Ka jums … vārdu sakot…

—    Runā, — pārtvēra rakstnieks, — ka >ums ir zināma kaut kāda izeja. Mēs lūdzam; jūs taču pats saprotat, ja neatradīsim nekādu izeju, mēs aiziesim bojā visai drīz.

Narevs lēni, ļoti lēni paņēma karotītē želeju. Tieši šajā brīdī viņš pa īstam iestājās spēlē. Pirms pusgada viņš būtu juties apmierināts, ja tas būtu noticis toreiz, — tagad viņam bija pretīgi. Bet atkāpties nevarēja: ņeviens cits, viņš sev teica, pat to neizdarīs… Narevs klusēja tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai gaidītāju sasprindzinājums sasniegtu augstāko pakāpi.

—    Redzat, — viņš smaidot teica, lai gan balsī nebija pārliecības, bet šaubas un dziļa atbildības sajūta; Narevs prata izmantot savu neskanīgo balsi. — Es ceru, jūs mani neturat aizdomās par kaut kādu baumu izplatīšanu.- i.

—    Beidziet taču, Narev, —1 teica Istomins. —; Neviens jūs netaisās tādā ziņā apvainot. Nav svarīgi, no kā, "bet mēs par to esam dzirdējuši, un tagad lūdzam atbildēt: kas jums ir zināms? Vai mēs varam cerēt' uz kādu labu pārmaiņu?

Narevs nolika karotīti un atkal brītiņu klusēja — ne pārāk ilgi, jo pacietību nedrīkst pārāk ilgi pārbaudīt.

—           Jūs taču saprotat, — viņš sacīja, — es nekavētos, ja redzētu, kurā pusē atrodas durvis, kas ved uz glābiņu. Ja es būtu pilnīgi pārliecināts …

—           Ahā! — iesaucās Inna. — Tātad jūs kaut ko zināt un tikai neesat pilnīgi pārliecināts …

—           Tur jau tas suns aprakts, — satriekts apstiprināja Narevs. — Es neesmu radis dot vieglprātīgus solījumus. Bet varu zvērēt, ka, tiklīdz iegūšu vajadzīgos pierādījumus, — ja vien tādi eksistē, — tūlīt jums pateikšu …

Viņš nevarēja pabeigt frāzi, un tai arī nebija beigu. Tieši te vispārējai murdoņai vajadzēja viņu pārtraukt —= un tā patiesi arī pārtrauca.

—    To jūs izbeidziet, —3 nosodoši sacīja Jeremejevs.

—    Mēs visi piedalāmies vienā spēlē. Tā ka jāskrien visai komandai.

Pārējie viņu atbalstīja.