Viņpus durvīm

—    Nav nekā vieglāka. Galu galā jūs piekritīsit, lai gan vispār man neticat. Jūs spriedīsit tā: protams, vieglāk būtu noiet malā un ļaut šim avantūristam —' jūs taču tā domājat par mani — pašam lauzt kaklu. Bet viņš — tas ir, es — ir apņēmīgs cilvēks un līdz kakla laušanai vēl spējīgs izdarīt daudz ļauna, jo cilvēki pagaidām sekos viņam. Ja piekritīšu, es varēšu cilvēkus no-daudz kā pasargāt. Tiesa, es kļūšu gandrīz vai par viņa avantūras līdzdalībnieku, bet galvenais taču — nevis ko par mani domās, galvenais ir reālais labums. Apmēram tā, kaptein, jūs domāsit vai, precīzāk, jau domājat. Pareizi, vai ne?

—    Kāpēc jums liekas, ka man svarīgi, kas notiks ar šiem cilvēkiem? Vai tad es nevaru atmest ar roku un teikt: viņi paši to gribēja!

—   Nevarat. Tāpēc ka jūs esat tāds, kāds esat. Ja jūs būtu cits cilvēks, kas zina, varbūt arī es rīkotos savādāk.

—   Jūs esat mani tik labi izpētījis?

—■ Vai tad jūs ir jāpēta? Jūs esat kā atvērta grāmata. Pietiek viena jūsu soļa… Jūsu mīlestība — kā to lai nosauc — nebija nevienam noslēpums. Jūs no tās atteicāties, lai novērstu sarežģījumus. No tā var secināt tikai vienu: jūs vienmēr jutīsit savu atbildību par kuģi un par visiem, kas uz tā atrodas. Jūs esat pienākuma cilvēks, kaptein. Tāpēc es varu runāt ar jums pilnīgi atklāti. Ja tagad teiksit, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es uzskatīšu, ka esam vienojušies.

—    Ja jūs mani tik labi pazīstat, — pēc brīža sacīja Ustjugs, — tad jums jāsaprot, ka nekādu vienošanos mēs nepanāksim.

*

Pēc sarunas ar kapteini Narevam radās sajūta, it kā viņš būtu uzgrūdies aizvērtām durvīm. Durvis vajadzēja atvērt, izmēģināt dažādas atslēgas. Loģika nelīdzēja —■ arī kapteinis bija racionālists. Jāizmēģina cita atslēga —■ emocionālā.

Rakstnieku Narevs atrada darbā iegrimušu. Istomins drūmi pārskatīja kaut kādas lapas, plēsa tās un meta uti- lizatora atvērtajā caurumā. Viņš pamāja Narevam uz dīvāna pusi un turpināja nodarboties ar papīriem.

—    Nu, metr, — teica Narevs, labvēlīgi smaidot, — liktenis mūs atkal pārbauda? Tiklīdz jūs noskaņojaties strādāt, tā laiks doties ceļā. Šoreiz tā ir mana vaina.

Istomins pavicināja pirkstos satvertu lapu.

—    Kam gan vajadzīgs mans darbs? — viņš noburkšķēja.

—    Apstākļi ir pārāk neparasti. Bet tas nenozīmē, ka mākslai te nav vietas. Tikai tai varbūt ir atbilstoši apstākļiem jāpieņem citas formas. Jūs taču neuzskatāt formas par absolūtām?

—    Gluži otrādi! — atdzīvojās Istomins, kuram jau sen nebija nācies sarunāties par šādu tematu. Bet kā bez tādām sarunām lai dzīvo?

—    Un, protams, — Narevs turpināja, — cilvēkus mākslā vispirms iAteresē tas, kas tieši saistīts ar viņu likteni. Ņemsim kaut vai mūsu šodienu. Kuģis izremontēts, var doties ceļā. Mēs visi zinām — kurp. Viss atkarīgs no ekipāžas, no kapteiņa. Bet kapteinis… Viņam ir savdabīgs domāšanas veids.

Narevs pielēca kājās un sāka strauji staigāt pa kajīti.

—    Liekas, nav grūti saprast: zvaigzne, par kuru es stāstīju, var ļoti interesēt ne tikai mūs, bet arī Zemi. Ja viss būs tā, kā mēs ceram …

—    Bet ja nu ne? — klusi iestarpināja Istomins.

r— Ja ne, tad nekādā ziņā nebūs sliktāk. Kaut vai tāpēc, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā ka mēs varam tikai laimēt. Padomājiet! Mēs būsim zvaigznes tuvumā. Ja būs planētas —; nosēdīsimies. Dabūsim sakarus ar Zemi. Kas mēs būsim pēc visa tā? Ne vairs saujiņa cilvēku, kas cietuši avārijā, bet ekspedīcija, kas izdarījusi kolosālus atklājumus! Nebijušus! Un, ja izdosies atgriezties uz Zemi, mēs atgriezīsimies nevis kā neirastēniķu grupa, bet kā varoņu ekipāža! — Narevs apstājās, sabāza rokas kabatās un izaicinoši palūkojās Istominā. —= Vai tas nav pūliņu vērts?

—    Ir! =r= satraukti sacīja Istomins.

—    Nu, bet viņš to nesaproti — Narevs izstiepa rokas, saņēma Istominu aiz pleciem. — Dārgais draugs, uzrakstiet par to! Pareizāk — pastāstiet: mūsu apstākļos rakstnieks atkal kļūst par rapsodu — tas attiecas uz formas jautājumiem. Izstāstiet, kā mākat, pārlieciniet kapteini, —- un ne tikai mēs, visa Zeme jums.būs pateicīga! Pado- mājieti" ja šī zvaigzne un tās planētas ir no antivielas, tad

Zemei tiek dota vienīgā iespēja ar tām nodibināt kontaktu. Tādā veidā ar mums notikusī nelaime kļūs par retu veiksmi visai mūsu civilizācijai.

—           Sižets ir labs, — rakstnieks teica. — Bet diemžēl tas nav mans.

—           Dārgais metr, ņemiet to! Es taču neesmu literāts. Tikai jūs to varēsit vislabāk izmantot. Padomājiet: vai tad mākslinieki nesapņo par to, kā konkrēti ietekmēt visas cilvēces attīstību! Nu, izšķirieties!

Viņš visu laiku turēja Istominu aiz pleciem un uzstājīgi lūkojās tam acīs. Istomins pagaidīja, tad pamāja.

—          Jums taisnība, — viņš piekrita. — Un, ja es vēl kaut kam deru, tad rezultāti būs.

—    Labu ceļavēju! — novēlēja Narevs.

/

*

Narevs atrada stūrmani sakaru kabīnē.

—           Redziet nu, — viņš teica. — Jūsu ideju nevar realizēt. 2ēl gan. Esmu pārliecināts: tā bija mūsu glābšanas iespēja.

—    Mana ideja?