Viņpus durvīm

Un tas vēl nebūt nebija viss. Divu civilizāciju pārstāvju tikšanās bija ārkārtīgi nozīmīga, un tai vajadzēja izraisīt labdabīgas sekas. Zeme, tās civilizācija palīdzētu viesiem aklimatizēties uz ikvienas planētas, kuru varētu nodot to rīcībā, jo veselas planētas zīmes maiņa, bez šaubām, būtu pārāk smags uzdevums pat antizvaigznes civilizācijai. Savukārt viesi ar saviem milzīgajiem zinātnes un tehnikas atklājumiem bija gatavi dalīties ar Federāciju.

Nē, «Vaļa» cilvēki neatgriezās uz Zemi kā nelaimīgi klejotāji; viņi veda dzimtenei dāvanu, kuru pilnībā novērtēs droši vien tikai tālā nākotnē. Uz Zemi atgriezās visveiksmīgākā no visām pēdējo gadu, varbūt pat visu lai'kmetu zvaigžņu ekspedīcijām, kura bija sasniegusi vislabākos rezultātus.

Zeme jau zināja. Tā gatavojās sagaidīt. Karačarova formulas, antizvaigznes zinātnieku koriģētas, tika pārraidītas, un pirmās inženieru grupas jau izlidoja uz nolūkoto kosmosa punktu, kur bija nolemts samontēt iekārtu «Vaļa» un visas ekspedīcijas un pasažieru pārvēršanai.

Cilvēki nepacietīgi gaidīja tikšanos. Tomēr garlaikoties un ilgoties nebija laika: ieraksti, fotogrāfijas, paraugi, kas bija iegūti pie viesiem, tika apstrādāti, sistematizēti, savesti kārtībā. Darba bija tik daudz, ka brīva laika nebūtu pat tad, ja te atrastos divreiz vairāk cilvēku.

Cilvēki nebija aizmirsuši pārdzīvoto. Tomēr tagad viņi bija kļuvuši savādāki. Pārdzīvojumi viņus bija norūdījuši, bet atklājumi padarījuši gudrākus. Viņi bija iemācījušies veidot savu likteni.

Tāds bija «Vaļa» vēstures fināls — cienījams fināls.

*

—   Kaptein, — Istomins jautāja, — vai jūs uzskatāt, ka mans stāstījums ir neiespējams?

—   Nezinu, — godīgi atbildēja Ustjugs. — Principā, protams, tas nav izslēgts. Bet varbūtība, manuprāt, ir ļoti niecīga.

—   Lai arī tā! — gandrīz izkliedza Inna. ; — Bet, ja mēs savām acīm nepārliecināsimies kaut vai par to, ka nav ne planētu, ne kultūras, mēs nekad to sev nepiedosim, jo kaut kāda varbūtības daļiņa tomēr paliek!

—   Un ja nu tas patiešām tā ir? — vaicāja Zoja. — Ja viņu vienīgā izeja ir satikt mūs, bet mēs izvairīsimies?

—   Būtu interesanti paskatīties, ko viņi spēlē, — skaļi prātoja Jeremejevs. — Droši vien kaut kas līdzīgs futbolam viņiem ir. Ja vien viņiem ir kājas.

—■ Kaptein! — iesaucās Istomins. — Ja mums ir dota iespēja, kādēļ no tās atteikties? Vai tad mēs neesam tādi cilvēki, kuri varētu kļūt par varoņiem?

Par to kapteinis šaubījās. Tomēr noklusēja. '

Cilvēki gaidīja atbildi, bet viņš klusēja. Jā, tas bija vilinoši, bezgala vilinoši, un Istomina paredzējumi smaržoja pēc jaunības: nezināmo trašu vēsmas, pārgalvīgas nosēšanās, izlūku klusie soļi nāca no tām. Un tomēr…

Viņš atcerējās, ka toreiz, kad tas viss viņam bija, viņš vēl nebija kapteinis un tiesības izšķirt nepiederēja viņam, bet gan vecākiem un vairāk pieredzējušiem.

—           Nē, — Ustjugs apņēmīgi pateica. — Man ir jāsaglabā jūsu dzīvības, un es tās saglabāšu. Es nepieļaušu lielu risku.

—    Saglabāsit — kam? — iekliedzās Mila.

—           Kam dzīvo cilvēks? — kapteinis atbildēja ar jautājumu.

—    Bērniem! — atsaucās jaunā sieviete.

■— Lai radītu, — nomurmināja Istbmins.

—    Mīlestībai, — neveikli iesmējies, noteica Narevs.

«Lai spēlētu,» nodomāja Jeremejevs, bet klusēja.

—    Lai būtu laimīgs, — apņēmīgi sacīja Inna.

—           Tā, — kapteinis rezumēja. — Pateicos par informāciju. Jūsu viedokļi man ir skaidri. Bet es uzskatu, ka cilvēks dzīvo tāpēc, lai izpildītu savu pienākumu. Es zinu, kāds ir mans pienākums, un es to izpildīšu.

—          Kas jums dod tiesības nostādīt savus uzskatus augstāk par citiem? — uzstājīgi noprasīja Narevs.

—    Likums, — Ustjugs mierīgi atbildēja.

—■• Jā, —- sacīja Petrovs, kas līdz šim bija klusējis, un viņa balsī noskanēja negaidīta stingrība. —; Var runāt, ko grib, bet visiem ir jāpakļaujas likumam. Tikko mēs to vairs nedarīsim, tā aiziesim bojā — gan kā sabiedrība, gan kā cilvēki.

—■ Pārāk * augstif — Narevs nosacīja, un viņa balsī ieskanējās augstprātīga nots. — Vai jūs nepaskaidrotu, kādam likumam mums jāpakļaujas? Zemes likumam?

—    Dabiski.

—< Vai mēs esam uz Zemes?

—          Likumdošana ir spēkā visas mūsu civilizācijas robežās.

~ Mūsu civilizācijas, — rūgti atkārtoja Narevs. ~ Mūsu civilizācijai ir tikai viena planēta, kuras vārds — Valis. Šo planētu apdzīvo trīspadsmit cilvēku, mūs abus ieskaitot. Un ar Zemes civilizāciju Vaļa planētai nav vairs nekāda sakara. Vai patiešām jūs līdz šim neesat sapratis, ka viss, kas bija spēkā uz Zemes, mums ir tukša skaņa? Mēs tagad dzīvojam savā Visumā. Mēs visi vairs neesam cilvēki, bet antibūtnes. Mums, cienītais līdzpilsoni, eksistē tikai šī pasaule ar četrām sienām, un mums nav nekādu likumu, izņemot tos, kurus nosakām paši, tāpēc ka mums ir cita dzīve, cita loģika, citi laba un ļauna jēdzieni…

—    Tie ir vārdi, — iejaucās kapteinis. — Tikai vārdi.