Viņpus durvīm

—           Protams! Jūs taču mani ierosinājāt pārskatīt ekspedīcijas dienasgrāmatas! Bet kapteinis nekādi negrib piekrist.

—    Kapteinis ir kuģa saimnieks, — sacīja Lugovojs.

—           Kapteiņi ir uzmanīgi un pozitīvi, — sludināja Narevs. — Kapteiņi "nav vairs jauni. Tas labi. — Viņš brīdi klusēja. — Lai gan tam ir arī savas sliktās puses. Vecums, tātad — nespēks… Starp citu, kas pārņem vadību, ja kapteinis saslimst?

—    Ekipāžā otrais ir inženieris, — lēni sacīja stūrmanis.

—    Inženierim pietiek savu darīšanu.

—          Kuģi vadīt viņš liktu man. Ja, protams, nolemtu rīkoties, negaidot kapteiņa izveseļošanos.

—           Jā, — domīgi .pārlika Narevs. — Kapteiņi mēdz būt jau gados. 2ēl gan. Ak, jaunība, — drosmes laiks..»

Drosmes laiks, domāja Lugovojs, palicis vienatnē. Drosme. Pārgalvīgais puika. Gandrīz huligāns. Bet varoņdarbus veic ne jau memmesdēliņi. Vecīši ir labi ierastos apstākļos. Pietiek apstākļiem mainīties, un patriarhi zaudē orientēšanās spēju: viņi paši vairs nespēj mainīties. Nav elastības. Kauli stīvi.

Pārdrošie nav gļēvuļi. Viņi pieņem' drosmīgus lēmumus. Drosmīgs lēmums ir katra varoņdarba sākums. Jā.

*

Šoreiz pusdienās bija klāt arī kapteinis. Viņu palūdza ierasties, un viņš atnāca. Kaut kam bija jānotiek, un Ustjugs nolēma: labāk lai tagad nekā citā reizē — varbūt vēl mazāk atbilstošā.

Kad rakstnieks sāka runāt, kapteinis nemanīja neko sliktu. Šoreiz intuīcija viņu pievīla.

Istomins runāja klusi, nolaidis acis, it kā viņa priekšā uz pulētās galda virsmas slīdētu ainas, bet viņš tikai censtos tās izteikt vārdos.

*

Viņi tuvojās Zemei. Viss palika aiz muguras: pārdrošais izrāviens uz zvaigzni, gaidu stundas, vilšanās priekšnojauta un pēkšņais prieka uzliesmojums, kurš pārņēma pat vislīdzsvarotākos, kad jau uz pirmās planētas, kura nokļuva ekspedīcijas redzes lokā, tika atklātas neapšaubāmas civilizācijas pazīmes.

Aiz muguras palika neaizmirstamās tikšanās ar planētu iedzīvotājiem, kuri, lai gan vispār nebija līdzīgi cilvēkiem, tomēr bija tiem principiāli tuvi — ne anatomiski, protams, un arī ne fizioloģiski, bet ar domāšanas veidu, ar uzskatiem par dzīvi un tās izpratni. Uz visiem laikiem palikuši atmiņā pirmie domu apmaiņas mēģinājumi, pirmās neveiksmes, vesela rinda neveiksmju — un beidzot panākumi.

t Aiz muguras iepazīšanās ar civilizāciju, sarunas un, beidzot, atvadas. Draudzības apstarotās dienas, kad katrs no- Zemes cilvēkiem izjuta, ka viņš nepieciešams, ka viņš ir simbols antizvaigznes kultūras pārstāvjiem: pametuši savu galaktiku, kurā viņiem tā arī nebija izdevies atrast citas zvaigznes, ap kurām riņķo tās pašas zīmes planētas,

mīnus pasaules iedzīvotāji vēl dziļāk izjuta savu vientulību Visumā, jo arī šajā milzīgajā galaktikā, kuru tie pašlaik šķērsoja, nebija varējuši atrast nevienu ar to pašu zīmi. Tāpēc «Vaļa» parādīšanās un drosmīgā nosēšanās vispirms viņos izraisīja šausmas. Bet sprādziens nenotika, un viņi apsveica kuģa iemītniekus tā, kā cilvēkus vēl nekad un nekur nebija sveikuši un diez vai kādreiz sveiks.

«Vaļa» ierašanās antiplanētas iedzīvotājiem nozīmēja kaut ko ievērojami svarīgāku nekā vienīgi tikšanos ar citas civilizācijas pārstāvjiem.

Varenā kultūra, kurai bija pa spēkam vadīt zvaigznes lidojumu vajadzīgā virzienā, atšķīrās ar ārkārtīgu, gandrīz reliģiozu cieņu pret jebkuras saprātīgas būtnes dzīvību. Iespējams, ka tās bija sekas ilgajai pārliecībai par savu kosmisko vientulību, kā arī fizioloģisku iemeslu dēļ nelielajam iedzīvotāju pieaugumam, lēnajai nobriešanai un garajai dzīvei. Tā vai citādi, no seniem laikiem jebkurš eksperiments ar cilvēku, — sauksim nosacīti viņus tā, — uz antizvaigznes planētām bija stingri jo stingri aizliegts, pie tam pat mēģinājums eksperimentēt pašam ar sevi skaitījās par ļoti amorālu soli. Un tāpēc, lai gan paņēmiens antivielas pārvēršanai vielā (ar visu tam sekojošo briesmu novēršanu) šai civilizācijai jau sen bija zināms, viņiem pat prātā nenāca mainīt savu zīmi — veselas cilvēces zīmi — un pielīdzināties tiem, kurus viņi jau ne vienu reizi vien bija satikuši sava vairākus tūkstošus gadu ilgā ceļojuma laikā. Šis paņēmiens tika izmantots enerģētiskiem nolūkiem; lai gan eksperimenti ar sīkiem dzīvniekiem bija devuši pozitīvus rezultātus, neviens nekad pat neiedrošinājās ierosināt eksperimentu ar cilvēku.

Tāpēc cilvēku ierašanās, ar kuriem tādu eksperimentu jau bija izdarījusi pati daba, kalpoja par neapgāžamu pierādījumu, ka izeja no vientulības ir iespējama un nedraud ar bīstamām sekām.

Jau pats fakts — veselas pasaules atbrīvošana no tūkstošiem gadu ilgās kosmiskās vientulības — ar uzviju attaisnoja ikviena «Vaļa» cilvēka eksistenci, tas bija gandarījums par ..visiem vilšanās brīžiem, izmisumu un dažkārt pat nevēlēšanos dzīvot.