Viņpus durvīm

Viņš bija domājis, ka neaizmigs, bet miegs uznāca negaidīti, maigs un mierīgs. Kapteinis mācēja atbrīvoties un pašlaik piespieda sevi atslēgties no visa.

Viņš aizmiga un nedzirdēja, kā tuvojās sievietes soļi,: kā atvērās durvis. Pēc brīža tās aizvērās un soļi, lēni ajtā-» linādamies, noskanēja.

Kapteinis. Ustjugs gulēja.

Jaunībai pieder nākotne, sevī atkārtoja Lugovojs. Viņš sēdēja pie pults centrālajā — kapteiņa — vietā, viņa pirksti gulēja uz klaviatūras, un kuģis bija gatavs mesties, ielauzties līdztelpā, paklausot viņa — Lugovoja gribai, un aizvest cilvēkus turp, kur tie grib.

Pieskāries taustiņam, viņš ieslēdza diafragmu pirmo grupu, un viņa seja atplauka smaidā, kad viņš sajuta pārslodzi, — tas nozīmēja, ka mašīna uzsākusi ieskrējienū.-

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Pēc iekšējā laika bija nakts, kad viņi izrāvās no līdztelpas nozīmētajā rajonā zvaigznes NK-7878 tuvumā.

Lugovojs bija aprēķinājis, ka iznāks no līdztelpas pusmiljarda kilometru attālumā no spīdekļa, lai pēc tam ar samazinātu ātrumu šķērsotu izplatījumu, kurā, iespējams, bija planētas, un pamēģinātu atrast kaut vienu no tām. Tomēr neprecizitāte, kas tādos gadījumos ir neizbēgama, šoreiz izspēlēja ar viņiem ļaunu joku: kuģis izrādījās ievērojami tuvāk sistēmas centram, nekā bija gaidīts.

Stūrmanis ieslēdza ārējo apskati un neviļus aizmiedza acis: tajās bija iesitusies spilgtas gaismas straume. Pēc mirkļa ieslēdzās filtri un varēja raudzīties ekrānā.

Zvaigzne liesmoja viņu priekšā, un tās vainaga ugunīgās cirtas plīvoja kā histēriski sprediķojoša fanātiķa mati.

Lugovojs satraukti palūkojās mēraparātos. Kursa līnija gandrīz vai šķērsoja spīdekļa centru. Ātruma integrators rādīja, ka jābremzē, steidzīgi jābremzē līdz pieļaujamo pārslodžu robežai, lai izmainītu kursu un nesadegtu zvaigznes ugunī. -

Lugovojs ieslēdza bremžu dzinējus. Tie bija atomdzi- nēji ar ierobežotu rezervi. Izdevīgāk būtu palēnināt gaitu, pagriežot' kuģi pret zvaigzni ar galveno marša dzinēju, bet neatlika laika milzīgo mašīnu slaidi pagriezt ar pakaļgalu uz priekšu. Ierēcās bremzes. Attēlu uz ekrāna aplieca violetu liesmu vainags.

Pa to laiku Lugovojs nodeva komandu jaunai automātu grupai. Vislabāk, ja pagriezienu izdara automāti, jo vajadzīga maķsimāla precizitāte un vienmērība. Pārslodze auga. Stūrmanis juta, kā deniņos sāk pulsēt aizvien asāk.

Zvaigznes attēls uz ekrāna dubultojās, un abi spīdekļi sāka lēni atvirzīties katrs uz savu pusi, tajā pašā laikā tikko manāmi novirzoties uz ekrāna kreiso malu.

Sasprindzinājies līdz pēdējam, stūrmanis nolieca galvu pa kreisi, pakausī iedzēla asa sāpe. Lugovojs gulēja izbīdāmā krēslā, viņa seju sašķobījusi grimase, bet stūrmanis droši vien to neapzinājās. Krūtis cilājās lēnām, ar piepūli: elpošana kļuva aizvien grūtāka. Tādas pārslodzes pasažieru kuģa ekipāžai sen nebija nācies izjust. Stūrmanis pašķielēja uz ekrānu. Tagad jau bija trīs zvaigznes, to vainagu gali savā starpā savijušies, un Lugovojs vairs nevarēja pateikt, kurš attēls ir īstais un cik veiksmīgi kuģis maina virzienu. Zvaigznes auga, un stūrmanis juta, ka pārplūst sviedriem, lai gan temperatūra centrālajā posteni nebija cēlusies.

Zvaigznes tomēr aizpeldēja pa kreisi un varēja cerēt, ka «Valis» aplieks spīdekli drošā atstatumā un sāks, līdzīgi komētai, attālināties no tā pa hiperbolisku trajektoriju. Pēc tam kad attālums palielināsies, varēs izslēgt dzinējus un ļaut spīdeklim noturēt kuģi orbītā. Tad būs laiks apskatīties apkārt un sameklēt izplatījumā kaut vienu planētu.

Domas vilkās bruņurupuča gaitā. Lugovojs negribīgi nodomāja, ka netic šo meklējumu panākumiem. Šaubām nebija nekāda pamata; šī zvaigzne izskatījās pārāk mežonīga, lai gan patiesībā te bija vainojama cilvēka psihes nepilnība un stūrmanis to lieliski saprata. Viņš gandrīz vai sāka aprēķināt, cik stundu vilksies pagrieziens. Pabeigt aprēķinu neizdevās: negaidīti ierēcās sirēnas. Automāti bija ieslēguši trauksmes signālu.

Lugovojs pagrieza galvu, viebdamies no mežonīgām sāpēm.

Centrālajā postenī nekas nebija mainījies. Skatiens pārslīdēja pār dzinēju grupas mērītājiem. Tie joprojām rādīja to pašu. Zvaigzne joprojām vārījās uz ekrāna un, ja no augšas neskanētu dzinēju rūkoņa, varētu pat sadzirdēt šo vārīšanos, kā uz brīdi stūrmanim likās.

Nekas nebija mainījies ne uz ekrāna, ne kuģa iekšpusē. Un tomēr trauksmes signāls ar katru brīdi skanēja skaļāk.

Lugovojs pacēla acis uz nākošo indikatoru grupu. Hermētiskums? Saglabājas. Korpusa veselums? Nē, nav bojāts. Citu ķermeņu tuvošanās? Nē, aparāti tādus neuztver. Pasažieru aizsardzība? Zaļās uguntiņas, kas liecināja par kūniņu drošību un cilvēku mierīgo miegu, vienmērīgi dega uz atsevišķa tablo.

Bet sirēna gaudoja.

Atlika palūkoties uz beidzamo — drošības indikatoru grupu. Lugovojs ar grūtībām pagrieza skatienu pa kreisi.

Viņš pamira, un sāpes vienā mirklī pārgāja, tās aizstāja spēcīgākas izjūtas.

Saraustīti mirgoja sarkans aplis, uz kura bija attēlots lielais burts R;