Viņpus durvīm

—   Vārdi? Kaptein, uz zemes mīlestība ir kā svētība. Kurš pirmais nonāca pie secinājuma, ka šeit tā ir ļaunums? Nē, sava loģika tur ir — tie nav tikai vārdi, tie ir fakti. Ja līdz šim vēl to nebijām sajutuši, tad tikai mūsu domāšanas inertuma dēļ. Mums nav nekā: ne likumu, ne vēstures, ne pagātnes, jo visa mūsu pieredze šeit nav vajadzīga, tā ir nederīga. Es nezinu, vai mums ir nākotne, sevišķi, ja mums izdosies palikt pie saviem uzskatiem. Bet, ja nav likuma, tad mēs varam rīkoties, kā uzskatām par nepieciešamu, mēs — planētas Valis iedzīvotāji. Tāpēc…

Šoreiz kapteiņa balss bija asa.

—    Jūs kļūdāties, pasažieri Narev, -7- viņš teica. — Te bija, ir un būs likums, un es jums jau ne reizi vien esmu par to atgādinājis. Šis likums ir Transgalaktikas Reglaments, kur skaidri teikts, ko mēs drīkstam un kas mums aizliegts.

—   Nē, kaptein, — iebilda Narevs. — Reglaments, par kuru jūs runājat, ir spēkā uz kuģa.

—ī Tieši tā, — kapteinis piekrita.

—    Vai tad šis ir kuģis?

—    Kā jūs teicāt?

—    Es saku — kuģis ir pārvietošanās līdzeklis. Transporta līdzeklis, kurš kalpo pasažieru un kravas nogādāšanai no viena pasaules punkta otrā. Jūs nevarat mūs nogādāt tur, kur mums vajadzīgs. Bet tam, kas vienkārši lido izplatījumā, nemaz noteikti nav jābūt kuģim: tā var būt arī planēta. Es, kaptein, negribēju par to runāt, bet jūs pats iesākāt. Ja tas nav kuģis, tad uz tā arī nevar būt Reglamenta. Vēl vairāk: te nevar būt arī kapteiņa. Jums

nav tiesību šeit komandēt — no tā brīža, kad Valis pārstāja kustēties pēc cilvēku gribas.

—    Tiesības ir — ja jau es komandēju.

—    Komandējāt. No šī brīža tā vairs nebūs.

Acīmredzot vajadzēja kaut ko atbildēt. Iebilst. Kaut vai

uzkliegt. Bet Ustjugs palaida garām īsto brīdi. Liekas, viņš gaidīja, lai kāda balss :— vismaz viena — atskanētu, viņu aizstāvot. Bet cilvēki klusēja. Tikai Petrovs nomurmināja:

—    Jā, tas ir loģiski. Kapteinis — kuģim, nevis planētai.

*

«Tā,» domāja kapteinis Ustjugs. «Tiktāl mēs nonākuši. Tik tālu gan.»

Viņš sēdēja savā kajītē, un viņam negribējās dzīvot.

Viņam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai ar cieņu aiz- _ietu no salona. Pa ceļam uz kajīti viņš satika Lugovoju; stūrmanis steidzās turp, kur kapteinis nekad vairs negribētu parādīties.

Puisis novērsa acis. Ustjugs pasmīnēja un neaizturēja viņu.

Tagad viņš sēdēja kajītē un truli raudzījās mēraparātu skalās, kuras aizņēma pusi sienas un deva iespēju sekot kuģa stāvoklim. Ustjuga apziņa automātiski fiksēja rādījumus, lai gan tas kapteinim vairs nebija vajadzīgs.

Izklausījās pēc viduslaikiem: dumpis uz kuģa un citas blēņas tādā garā. Varbūt nevajadzēja padoties. Iespējams, ka vajadzēja šaut.

Viņš būtu arī šāvis, ja būtu pārliecināts, ka viņa darbības programma sola cilvēkiem vairāk nekā tā, kuru tie izvēlējās. Bet kapteinis nezināja, kas labāk.

Varbūt ar viņu noticis pats labākais, ko viņš varēja iedomāties: viņam atņēma iespēju rīkoties tieši tad, kad viņš vairs nezināja, ko darīt. No viņa ir noņemta atbildība par divpadsmit pārējo cilvēku likteni, tagad viņam tiesības padomāt arī par savējo.

Bet viņš jau iepriekš zināja, ka dvēseles dziļumos nevarēs samierināties ar jauno stāvokli, nejutīsies brīvāks. Ne jau šie cilvēki bija viņam uzlikuši atbildību. Kapteinis pirmām kārtām atbildēja savas sirdsapziņas priekšā, bet no tās atbrīvot viņu nevarēja neviens. Ustjugs saprata —

kamēr būs dzīvs, viņš savās acīs paliks kapteinis un joprojām atbildēs par visu, kas notiks uz kuģa.

No viņa vairs neviens neko neprasīs.

Tas bija.labi.

«Kapteinis Ustjugs ir noguris,» viņš nodomāja par sevi trešajā personā. «Noguris. Ielīdīs kūniņā, izgulēsies. Lidos kā pasažieris. Ļoti labi. Lai vecītis atpūšas. Viņš arī ir cilvēks, viņam pienākas atpūta. Lai atpūšas līdz tam brīdim, kad…»

Te viņš aprāvās. Kad — kas? Kad tomēr bez kapteiņa neiztiks un skries pie viņa? Vai to gaida kapteinis Ustjugs?

To.

Liekas gan, ka neskries. Liekas — tiks galā. Bet kapteinis tā arī novilks atlikušo mūža daļu — ne pasažieris, ne ekipāžas loceklis. Velns zina kas viņš tagad ir — kaut kāds trešais stāvoklis.

Viņš pat pasmaidīja par šo definējumu. Pēc tam izdzirda signālu: pirmais brīdinājums. Kuģis gatavojās startam, un to gatavoja citi.

«Nu, nepārvērt to par traģēdiju! Skatītāju, vienalga, nav, neviens nepienāks, nenoglaudīs galvu, neteiks: pastāsti, nu, izrunājies, kļūs vieglāk, es tevi nomierināšu —? ne velti mēs esam saistījuši savu dzīvi uz visiem laikiem … Bet Zoja nemaz neaizstāvēja tevi. Atteicās. Skatītāju nav.»

Ustjugs apņēmīgi piecēlās un sāka izģērbties. Atvēra kūniņu — viņš nekad nebija to kajītē izmantojis… Apgūlās. Pagrozījās. Ērti. Labi. Lai tagad pie vadības pults dirn, kas grib. Viņš gulēs.

Ustjugs nospieda kloķi, un vāks nolaidās. Varēja bez rūpēm gulēt.

Tiesa gan, no mēraparātiem netika vaļā arī šeit:" tomēr tā bija kapteiņa kūniņā. Ustjugs centās iegrozīties tā, lai skalas nerēgotos acu priekšā, lai to vājā gaisma neiekļūtu caur nolaistajiem plakstiem.