Viņpus durvīm

Tajā pašā laikā Lugovojs nenovērsa acis no ekrāna. Spīdeklis ātri pieauga, bet uz malu novirzījās lēni, pārāk lēni, un stūrmanis zināja, ka vēl asāks pagrieziens nav iespējams, — viņš to sajuta organiski, kā pārēdies cilvēks sajūt, ka vairs nespēj norīt ne kumosa. Un stūrmanis nodomāja — pat šī balansēšana uz pieļaujamā riska robežas, žonglēšana uz vissmalkākās stieples pār bezdibeni, kuru viņš pūlējās izpildīt, varēja neizglābt kuģi.

It kā apstiprinot viņa bažas, sirēna iegaudojās savādāk — augstāk un griezīgāk, un zem pirmā tablo sāka mirgot otrs. Vispirms ūdeņaini rozā, tad ar katru minūti aizvien sarkanāks. Tas nozīmēja, ka arī otrā aizsardzības līnija — pastiprinātā šķērssiena starp ārējām, bortam pieguļošajām telpām un nākamo joslu — ir pārrauta, un otrā telpu josla, kurā iekļāvās arī salons, bija briesmās.

Tiesa, klāji, kuros atradās ļaudis, pagaidām vēl bija relatīvā drošībā: ar daļiņām sadūrās tikai kuģa priekšgals. Apziņa, kas kļuvusi jau neskaidra, brīdināja —: ja tūlīt kaut ko neuzsāks, drīz arī pasažieru klājs atradīsies zem neredzamo, bet graujošo lādiņu — lieljaudas kvantu apšaudes.'

Stūrmanis juta, ka niknums un naids atkāpjas otrajā plānā: tie vairs nebija vajadzīgi, jo savu bija veikuši.

Līdz šim viņš samaņu nebija zaudējis un tagad bija pārliecināts, ka izturēs līdz galam. Domas slīdēja tik ātri kā kinokadri. Lugovojs sūtīja domas uz dažādām pusēm meklēt izeju, bet visur tās atdūrās pret nepārvaramo aizlieguma šķērsli.

Pagrieziena rādiusu samazināt nedrīkstēja: tad sānu pārslodzes —' visbīstamākās —. pārsniegtu pieļaujamo līmeni.

Nedrīkstēja arī samazināt ātrumu: tad katastrofāli pieaugtu frontālās pārslodzes.

Vispār izslēgt dzinējus un lidot ar pastāvīgu ātrumu vai to samazināt nozīmēja ļauties zvaigznes pievilkšanas spēkam, kurš nekavējoties izlieks viņu trajektoriju, ievadot kuģi eliptiskā orbītā. Lai gan kuģa ātrums bija pietiekami liels un eliptiskā orbītā tas neieietu, tomēr neizbēgami tuvotos spīdeklim tādā attālumā, ka viss dzīvais uz kuģa aizietu bojā.

Bremzēt, lai ieņemtu orbītu pieņemamā attālumā no zvaigznes, bija par vēlu: kuģis atradās pārāk tuvu daļiņu avotam.

Izejas nebija.

Tā vismaz domāja stūrmanis. Un juta, ka baiļu vairs nav, to vietā stājusies savāda vienaldzība. Bailes pārgājušas, kā beidzas ugunsgrēks, iznīcinājis visu, kas deg un kas nedeg.

«Ko nu vairs,» viņš truli nodomāja.

Bet, ja bojāeja bija neizbēgama, tad to vajadzēja sagaidīt ar cieņu. Varoņi vienmēr gāja bojā romantiski —s vismaz filmās.

Lugovojs nopriecājās, ka pasažieri guļ kūniņās un aizies no dzīves, nezinādami, kas ar tiem notiek. Pēdējā apzinātā sajūta viņu dzīvē paliks cerība, kuru viņi izjuta pirms aizmigšanas …

Bet postenī vēl bija palicis inženieris, droši izolēts no. visa, kas notika ārpusē. Viņš redzēja tikai savus aparātus un mehānismus. Diez vai viņiem abiem būtu jāmirst vienatnē.

Lugovojs apņēmīgi izslēdza vilkmi. Dzinēji apklusa, tikai sirēna arvien vēl gaudoja.

Atvieglots par pieņemto lēmumu, Lugovojs ieslēdza sakarus.

— Kā tev?

Pēc sekundes atlidoja atbilde:

—    Tagad vieglāk.

' — Vai apstākļi tev skaidri?

Inženieris bija pietiekami pieredzējis, lai saprastu, ko nozīmē sirēnu gaudošana, kura dublējās viņa postenī.;

—    Rentgens.

—           Piegājām par tuvu. Bet tas nav galvenais. Te antivielas nav. Anihilējam.

—    To es sapratu. Sekoju apšuves stāvoklim.

—    Vai ilgi izturēs?

—    Pēc stundas pusotras būs sūce.

—    Laika maz.

—    Nu, tam vairs nav nozīmes.

Stūrmanis noklepojās: Rudiks mācēja turēties.

—    Tev taisnība, laikam jau neizspruksim. Padomājis Rudiks sacīja:

—    Gadās arī tā.

—    Tāpēc ka, redzi…

; — Es redzu: mēraparāti rāda …

1 — Kāpēc neko neteici? Varbūt.. v

■— Nebija ko teikt. Tu visu darīji pareizi.

—    Varam riskēt, bet tad mūs saspiedīs. Varbūt ne?

—          Vari nešaubīties: es aprēķināju. Ja varētu vēl piespiest, es būtu tev pateicis. Nezinu, kā tu, bet es tagad spiestu, cik var. Man nepatīk ilgi gaidīt.

—    Tu?

—          Neizklausās pēc manis? Vienkārši uz beigām gribas paklausīties, kā dzied mani motoriņi.

—    Vai tie izturēs?

—    Jā, pilnīgi.

—: Vai negribi uzkāpt pie manis? Rudiks padomāja.

—    Vispār posteni pamest nav atļauts. Bet tādā reizē.- v ī Centrālajā postenī viņš parādījās pēc pāris minūtēm.

Ilgi skatījās ekrānā.

—           Skaisti. Pēc aparātiem tā nav. Bet kāda gan tā izskatās bez filtriem? Lidoju, lidoju, bet zvaigznes gandrīz neesmu redzējis, tuvumā — nekad. 2ēl.

—    Bez filtriem dzeltena. Kā medus. Skaisti. Maita Narevs. Un mēs abi arī.

—    Jā. Bet ko nu vairs. Vai esi gatavs? Rudiks noslēdza krēsla sistēmu.

—    Nu, laid vaļā! Stūrmanis ieslēdza dzinējus.

Kuģis joņoja uz spīdekli.

—    Bet ja nu pēkšņi var ko izdomāt?

—          Neredzu, stūrman, nekādas izejas, tu nebaidies. Kas bija iespējams, tas izdarīts. Pret neveiksmēm zāļu nav.

Lugovojs zināja, ka inženieris runā no-sirds: viņš nemācēja mierināt, ja pats nebija pārliecināts.

—    Vēl palielināsim?

—    Lai notiek. Bet tā, lai varētu skatīties un sarunāties.