Viņpus durvīm

Baterijas nosēdās nevis pēc minūtes, bet pusstundu vēlāk. Toties nosēdās pamatīgi. Novājinātais metāls, bojātā izolācija neizturēja — plātnes cita pēc citas sāka deformēties, un radās īssavienojumi. Uzliesmoja vareni izlādēšanās zibšņi. To skaits ātri auga kā ķēdes reakcijā. Vēl dažas sekundes, un apkārt viss būtu sācis kust, aizdegtos pat apšuves metāls …

Baterijas nācās katapultēt. Tas notika jau parastajā telpā: tikko notika īssavienojums starp pirmajām plātnēm, bateriju atdeve nokrita tiktāl, ka līdztelpā izstūma kuģi kā ūdens piepūstu bumbu. Seši bateriju bloki, seši ugunīgi ķermeņi pāršķēla tumsu, sašķīda milzumdaudzās dzirkstīs un izzuda kaut kur malā.

—    Uguņošana, — teica Lugovojs.

—          Arā esam, — konstatēja kapteinis. — Zvaigznes nav. Tātad pagaidām dzīvojam.

Zvaigznes patiešām nebija. Bet kas tad bija?

Kā jau parasti, viņi gaidīja, varbūt kāds it kā noraus no ekrāniem tumšo pārklāju un reizē uzliesmos spīdekļu punktiņi. Bet melnais pārklājs joprojām aizsedza ekrānu.

Viņi ilgi raudzījās tumsā. Tad kapteinis teica:

—          Nē, izplatījums ir mūsējais, noteikti. Tikai = kur mēs esam?

8* 211

Viņi ar inženieri devās uz observatoriju. Lugovojs ieslēdza «Sigmu». Tagad tukšuma attēls nokļuva tieši mašīnā, kuras atmiņa bija plašāka, bet loģika pilnīgāka par cilvēka loģiku.

Skaitļotājs atteicās identificēt redzamo ainu. Stūrmanis par to paziņoja uz observatoriju. Kapteinis ar inženieri saskatījās un paraustīja plecus. Kapteinis atkal pieplaka pie lielā meklētājteleskopa. Pēc tam atvirzījās.

—          Paskaties nu! Redzi? Dod palielinājumu.?* Pārslēdz uz ekrānu.

Inženieris noliecās pār pulti. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišs punkts. Tas auga. Kļuva redzamas spilgtās izliektās strūklas un tumšās dzīsliņas starp tām.

—    Vai patiešām M-31?

—          Nē, — sacīja kapteinis. — Andromedas Miglājs ir, lūk, tas. —- Viņš norādīja uz pretējo pusi.

—    Bet šī?

—    Droši vien Galaktika ar lielo burtu. Mūsējā.

—   Kā gan mēs esam iznesti šeit?

Kapteinis Ustjugs paraustīja plecus. Viņi sēdēja klusēdami.

—          Tā, — noteica kapteinis. ?—■ Ēs neteiktu vis, ka man jautri.

Toties tagad redzams, — atsaucās inženieris, — ka mūsējā arī ir spirālveida miglājs. Agrāk es kaut kā šaubījos.

—    Nu tad braucam, — teica kapteinis.

Kurp?

—          Vienalga. Kaut vai uz mūsējo. Jēgas nekādas, bet jautrāk. Tomēr tuvāk mājām.

Līdz mājām bija pusmiljons gaismas gadu, baterijas sadegušas izplatījumā, un aiziet no šejienes bija neiespējami. Te viņi arī sagaidīs beigas. Būtu vismaz zvaigznes aiz borta, bet pat to vairs nebija.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Narevs auksti, nicinoši izmeta-1 — Esiet vīrišķīgs un atzīstieties!

Lugovojs klusēja. Kāda atzīšanās viņiem bija vajadzīga? Ka varbūtības teorija šoreiz pievīlusi? Vai vispār nekādas antizvaigznes nav? Varbūt vajadzēja lūgt piedošanu par to, ka cilvēki nebija sadeguši, bet, visam par spīti,'palikuši dzīvi? Ko Narevs gribēja? Tas pats Narevs, kurš bija Lugovojam palīdzējis (sauksim lietas īstajā vārdā) uzstāties pret kapteini: ne tikai palīdzējis — pat pamudinājis uz to! Nodevība — nekas cits kā nodevība . ? i

Bet Narevs pašlaik nedomāja par ētiku. Viņš sastapa atsvešināto, pat pretīguma pilno Milas skatienu — tā raugās cilvēkos, kuros ir bezcerīgi vīlušies. Sastapies ar šo skatienu, Narevs zaudēja spēju skaidri spriest. Viņš pašlaik būtu apvainojis, vienalga, ko un, vienalga, kādā pārkāpumā, lai tikai no sevis novērstu pārmetumus. Viņa pastāvīgā tieksme apstrīdēt, reformēt, vairs neticēt vieniem un dāvāt uzticību otriem tikai palīdzēja apvainojumu izteikt ar visu dvēseles spēku. Iemesls tam bija: pretēji cerībām, kuģis izrādījās aklā tukšumā, baterijas bija sadegušas, un kopš šī brīža nokļūt uz Zemes bija iespējams vienīgi sapņos. Ar tādiem savu projektu rezultātiem Narevs nebija rēķinājies, tāpēc jo vairāk iemeslu sašutumam.

Lugovojs klusēja, bet viņam priekšā iznāca kapteinis, kas līdz šim bija stāvējis malā. Viņš pamāja, un stūrmanis paklausīgi atvirzījās.

—   Vai jūs gribat zināt, kā mēs esam nokļuvuši šeit? —? Ustjugs sausi vaicāja. — To mēs nevaram paskaidrot. Jūs jau dzirdējāt — kuģim draudēja bojāeja. Tika darīts viss, lai jūs izglābtu.

—    Ko nozīmē «viss»? — Narevs pārtrauca.

—   Tika pat izlietoti līdzekļi, kurus neviens agrāk nebija izmantojis.

—   Kādi? — nepaceļot acis, vaicāja stūri sēdošais Karačarovs.

—    Piemēram, līdztelpā tika ieslēgti dzinēji.'

Tagad fiziķis pacēla galvu.

—    Jūs virzījāties uz priekšu?

—    Tas deva cerību iziet kaut kur tuvāk Saules sistēmai.

—    Vai līdz šim līdztelpā tas netika darīts?

—   Gluži otrādi. Nebija zināms, kas notiks, ieslēdzot dzinējus. Bet mums nebija izvēles^

Fiziķis pašķielēja uz kapteini.-

—          Tad viss skaidrs m Mēs konstatējām, ka līdztelpā kuģi maina zīmi, bet acīmredzot arī pati tā ir ar pretēju zīmi — mīnustelpa, ja tā var teikt.

—    Un kas par to? — saspringti prasīja Narevs.

Gribēdami virzīties uz priekšu, mēs patiesībā sākām

kustēties pretējā virzienā, —= negribīgi sacīja fiziķis.

—  Tas neizbēgami izriet no.iī '