Viņpus durvīm

Tagad tas viss bija zudis — un vajadzēja vai nu radīt visu no jauna, meklēt jaunu jēgu, kura varētu dzīvei atkal sniegt nozīmību un vērtību, vai nomirt.

Visa pagātnes pieredze te nevarēja palīdzēt: uz Zemes un citām planētām katram cilvēkam bija savi personiskie mērķi un no šīm sīkajām daļām sastāvēja tas lielais mērķis, kurš saucās par «cilvēces laimi». Atsevišķie mērķi sagrupējās kopējā mērķī kā šāvienu trāpījumi, katrs neparedzams, bet neizbēgami iekļaudamies izkliedes elipses robežās. Tagad šis lielais mērķis bija zudis. No šī brīža «Vaļa» cilvēki paši bija kļuvuši cilvēce. Un neviens nezināja, kādai jābūt viņu laimei.

Dzīves līmeņa celšana? Bet šis līmenis bija iepriekš noteikts; viņi neizjūta nekādu trūkumu, un tāds nebūs jāizjūt līdz mūža galam. Viņi nevarēja atļauties nekādu sevišķu greznību, bet tas bija vienīgi tādēļ, ka dzīves apstākļi un dzīves telpa ar savu ierobežotību, turklāt bez paplašināšanas iespējām nepieļāva neko, kas būtu pel-i nijis greznības vārdu.

Cīnīties par sociālo progresu! Bet uz «Vaļa» bija grūti iedomājama kāda sociāla netaisnība, jo nebija mērķa, kas varētu radīt šādu netaisnību.

Pēcteču laime? Viņiem nebija pēcteču.

Ko tad nabaga cilvēcei darīt? To neviens nezināja.

Arī Narevs nezināja.

Viņš te droši vien bija visenerģiskākais, vislietišķākais. Ar viņu rēķinājās, viņam ticēja, un beidzot viņš ieņēma vadītāja vietu, un neviens to neapstrīdēja. Visu mūžu viņš bija uzskatījis, ka ir spējīgs vadīt cilvēkus^ Beidzot tāda iespēja bija radusies.

«Bet tālāk? Ko tālāk?» viņš domāja, palicis savā kajītē viens.

Tālāk vajadzēja vadīt. Citiem vārdiem, jāorganizē darbība, jāvirza uz noteiktu mērķi. Vai divpadsmit cilvēku pūliņus var organizēt? Par to nebija pat ko runāt: viņam bija nācies atrisināt arī grūtākus uzdevumus. Bet vai varēs virzīt? Protams!

Ja tikai zinātu — kurp. Uz kurieni. Kāpēc.

Aizsargāties no briesmām? Neviens un nekas nedraud. Kaut ko paplašināt, uzlabot? Bet ko? — kuģi bija projektējuši un būvējuši gudri cilvēki, un divpadsmit cilvēkiem tajā bija vietas vairāk nekā vajadzīgs.

Bet, ja neesi spējīgs parādīt ļaudīm mērķi, kam tev vara?

Varbūt Milas dēļ? Tam, kam vara, vieglāk apmierināt savas vajadzības, vēlmes, pat iegribas. Būt kopā ar Milu —s tas ir sapnis un vajadzība reizē. Tomēr ī ..

Nomainīt varu vispār vēl nenozīmē paziņot par spēkā neesošiem visus tās institūtus. Napoleona kodekss palika spēkā arī Burbonu laikā — salīdzinājums Istomina garā..; Arī tāpat skaidrs, ka nav tik vienkārši.

Kapteinim bijusi taisnība: emocijām nevar ļaut vaļu. Mīlestība ir bīstama. Mīlošs cilvēks tiecas pēc ideāliem. Tas nozīmē zināmā mērā noliegt to, kas ir šodien, tāpēc ka «šodiena» nekad nemēdz būt ideāla. Kad pašam ne par ko nav jāatbild, tad viegli kritizēt. Bet pietiek tev uzkāpt smailē, kad pēkšņi ieraugi visu ar citām acīm. Tas, kas likās savas gribas uztiepšana citiem un pārmērīga sevis nodrošināšana, piepeši izrādījās vajadzīgs, derīgs, mērķtiecīgs solis.

Ko darīt? Nav zināms. Neko nedarīt arī nedrīksti vadītajam ir jārīkojas. Lai arī pie viņa visi vēl nav pieraduši.

Domā, domā, domā …

Narevs saviebās, aptvēra plaukstām galvu. Galva tukša.'

* Nav ko gaidīt atklāsmi.

Vajag lemt sistemātiski.

Kāpēc cilvēki dzīvo?

Dzīvība nav radusies kādas iegribas dēļ. Filozofi saka: tā nevar izvirzīt jautājumu, kāpēc eksistē dzīvība. Eksistē — un viss. Radusies evolūcijas procesā.

Filozofija ir filozofija, bet katram cilvēkam tomēr ļoti nepieciešams zināt, kāpēc viņš dzīvo — tieši viņš.

Kāpēc, teiksim, dzīvo viņš, Narevs? Kāpēc dzīvo večuks Petrovs?

Tas bija ļoti interesanti? kāpēc dzīvo Petrovs?

*

Večuks Petrovs, kā parasti, sēdēja savā krēslā, smēķēja un uzsmaidīja cilvēkiem, kuri parādījās salonā. Uzsmaidīja arī Narevam, tāpat kā pārējiem — labvēlīgi, tomēr viņam jau vairākkārt likās, ka aiz šī smaida kas slēpjas — tas bija kā matēts stikls, aiz kura neko nevar saskatīt, bet laiku pa laikam pavīd kāda ēna. Vīriešu kārtas Džokonda sestajā gadu desmitā …

Šis smaids savādi pievilka Narevu, un viņš, sarunājoties ar večuku, juta krūtīs savādu kutinošu aukstumu. Jocīga sajūta …

— Vai jūs neienāktu pie manis? — Narevs teica. — Kā sastāv ar mūsu konstitūciju?

Petrovs piecēlās: acīmredzot ari viņam pašam gribējās parunāties par šo tematu, Nareva kajītē viņi apsēdās, Petrovs tūdaļ izvilka cigaretes, bet Narevs pagrieza kli- matizatora regulatoru, cenzdamies, lai tas neizskatās demonstratīvi.

—= Likums, — brīdi klusējis, teica Petrovs. Likums —=? tas ir sarežģīti. Svarīgi. — Viņš pamācoši pacēla pirkstu.

Jo kur ir cilvēka dzīves jēga? (Narevs pielieca galvu, uzmanīgi klausīdamies.) Likumu ievērošanā. Tur ir jēga, tur — pienākums, tur —; dzīve.

«Dzīves mērķis — likumu ievērošanā?» nodomāja Narevs. .«Nē, diez vai tā ir: tādā gadījumā pašam likumam

jātiecas uz kādu mērķi, bet tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tomēr paklausīsimies tālāk…»