Viņpus durvīm

Nu? — Narevs viņu triumfējoši pārtrauca. — Ko jūs tagad teiksit? Ieslēgt dzinējus līdztelpā —■ tā taču bija jūsu ideja?

Ustjugs būtu varējis atbildēt, ka pirms lēciena viņš tapis atcelts un tagad nav tiesībp no viņa prasīt atbildību, bet tā rīkoties Viņš turēja zem sava goda.

1 — Es esmu visu paskaidrojis.

^— Nē! Jūs, visa ekipāža izrādījāties nespējīgi, zaudējāt kontroli pār kuģi un baidāties atzīties! Jūs atņēmāt mums cerību, atņēmāt dzīvi! Jūs esat mūs nogalinājuši!

Pēdējie vārdi bija domāti visiem: cilvēkiem vajadzēja kaut kā izteikt pāri plūstošās emocijas. Sažņaugtām dūrēm viņi pielēca kājās.

—    Aizvediet mūs uz Zemes! — iekliedzās Narevs.

—   Vai vismaz mūsu Galaktikā!

—          Stūrmanis jums jau paskaidroja, — nepaaugstinot balsi, atbildēja Ustjugs. — Mēs no šejienes nekur vairs nevaram un nevarēsim atgriezties.

—          Jūs neparedzējāt sekas tāpēc, ka jūsu rīcība bija nepārdomāta! Un par to mēs jūs tiesāsim! — Narevs pēkšņi atrada vajadzīgo formulējumu. — Visu ekipāžu!

Viņš pagriezās pret pārējiem, meklēdams atbalstu. Vistuvāk viņam stāvēja Petrovs. Večuks pakratīja galvu.

—    Tiesāt var tikai tad, kad ir likumi. Mums to nav.

Tā taču ir formalitāte! — īgni noteica Narevs. — Likumi … Kur tos ņemt? Kas ar tiem nodarbosies?

—; Ar likumu izstrādāšanu varētu nodarboties es, —; ar cieņu sacīja Petrovs. — Es visu mūžu esmu cienījis likumus un domāju, ka izprotu to garu.

—          Es domāju, — augstprātīgi sacīja Ustjugs, — ka mums te vairs nav ko darīt.

Augsti paceltu galvu viņš devās uz izeju, stingri sperdams soļus. Viņam sekoja Lugovojs.

Pēc viņu aiziešanas dažas sekundes valdīja klusums. To pārtrauca Milas balss, paklusa un dreboša.

==» Tātad mēs vairs nekur neatgriezīsimies, —■ viņa lēni noteica. — Es vairs neredzēšu dēlu, jā? Tātad jāatļauj, lai mums būtu bērni šeit. Kurš te tagad atļauj, vai jūs? — Viņa lūkojās Narevam garām, bet vērsās tieši pie viņa. —- Tātad jums ir jāatļauj.

—    Nu, redzat ^— apjucis nomurmināja Narevs.

Mila uzlika rokas viņam uz pleciem.

—    Jūs sacījāt, ka mīlat mani. Toreiz jūs sapratāt, ka es nevaru bez dēla. — Viņa runāja arvien ātrāk, tomēr skaidri, saprotami izteikdama vārdus. — Taču viņa nav. Varbūt mums abiem būs bērns? Valentīnu es vairs negribu, jo viņš nemīl bērnus.

Narevs stāvēja pilnīgi apjucis. To viņš nebija gaidījis un tāpēc neprata neko atbildēt. Viņam bija nepieciešamas vismaz dažas sekundes, lai izšķirtos, lai pārliecināti pateiktu: «Jā, pie velna visus aizliegumus,, lai izput viss, ja jūs to gribat…» Un, lai gan šie vārdi jau veidojās smadzenēs, viņš, skatīdamies garām cilvēkiem, apjucis un pazemots vēl arvien idiotiski smaidīja kā tāds, kas pieķerts sīkā zādzībā viesībās. Mila vairs negaidīja atbildi. Viņa strauji atmeta galvu, aiz pretīguma pasmīnēja, nomurmināja: «Gļēvulis, gļēvulis…» — un pagriezās pret pārējiem, kuri viņā apjukuši skatījās.

—    Varbūt kāds cits ir drosmīgāks? Es gribu bērnu, man viņš ir vajadzīgs, vai jūs patiešām nesaprotat?

—    Mila! — iekliedzās nelaimīgais Jeremejevs.

—    Klusē, — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Tevis dēļ es pazaudēju dēlu, es tevi neieredzu. Doktor! — viņa uzsauca fiziķim. —■• Varbūt jūs? …

Milai no muguras pienāca Zoja, maigi apskāva viņu, sāka kaut ko čukstēt ausī. Mila mežonīgi paskatījās apkārt, spēcīgi izrāvās, atbrīvojās no Zojas rokām un metās uz izeju. Ārste viņai sekoja. Aktrise sāka lauzīt rokas.

—: Ak dievs, ko jūs ar mums darāt! — viņa sauca. — Ko jūs darāt! Bet jūs nepalīksit bez soda. Jūs esat cilvēki, kāpēc tad gribat dzīvot kā tārpi? Vai tiešām jūs tā arī nekad nespēsit saprast, ka mīlestība nav tikai piedeva gultasveļai? Ak kungs, kāpēc visi gudrie cilvēki palikuši uz Zemes?

—■• Bērni — tas ir visai sarežģīti, —- kad vīrieši bija palikuši vieni, sacīja Petrovs. — Tas ir principiāls jautājums.

—    Kāpēc sievietēm vispār atļauj lidot? — nikni noprasīja fiziķis.

—    Agrāk jūs gan neiebildāt, =—• Narevs iedzēla.

—   Nenovirzieties, — palūdza Petrovs. — Mēs vēl neesam paguvuši atgūties, bet problēmas jau rodas cita pēc citas. Tā būs ilgi. Un es nezinu, kā mēs ar tām tiksim galā.

*

Agrāk eksistēja cerība; tagad tās nebija.

Līdz šim katrs no «Vaļa» iedzīvotājiem bija cilvēks ar savu biogrāfiju, specialitāti, pieredzi, savu ģimeni, tuviniekiem un 'draugiem, kuri — tālu vai tuvu — tomēr eksistēja. Tagad nekas no tā nebija palicis, un tās neskaitāmās saites, kuras cilvēku vieno' ar dzīvi un dod viņam spēku dzīvot, zaudējot beidzamās cerības uz atgriešanos, izrādījās pārtrūkušas. Cilvēki bija zaudējuši ne tikai pagātni, kura vienmēr ir pilnvērtīgas tagadnes daļa, tiem likās, ka viņi zaudējuši arī pašu iespēju dzīvot, tāpēc ka cilvēki ar vārdu «dzīvot» parasti saprot ne tikai fizisko esamību, bet noteiktu apstākļu summu, kuros un kuru dēļ viņi turpina savu eksistenci. Šo apstākļu kompleksā noteikti ietilpst gan darbs, gan tuvinieki, jūtas, apkārtējā vide un, visbeidzot, priekšstati par nākotni.