Viņpus durvīm

—          Es domāju — gluži otrādi, lai galvā viss sagrieztos un neko vairs neapjēgtu . i.;

—    Beidz. Nav solīdi.

—• Lai notiek tavs prāts, —; sacīja Lugovojs.

Brīdi valdīja klusums. Tad Rudiks teica:

—          Ar tādu paātrinājumu dzinējs tik un tā pēc pusotras stundas neizturēs. Mēs neko nezaudējam.

—    Vai nav vienalga?

1 — Es tāpat vien. Bet skats droši vien būs skaists. 2ēl, ka neviens to neredzēs.

—          Nu, un vilks ar to, — stūrmanis teica. — Neredzēs —• neko nezaudēs. Man būtu drausmīgi. Neciešu kremāciju.

—    Labs kuģis, — sacīja Rudiks.

—    Mašīna uz goda.

—    Un baterijas izturēja līdz galam.

Sirēna atkal mainīja toni. Starojums bija ielauzies trešajā klājā.

—    Cits jau sen būtu cauršauts.

—    Se-en. Bet šis vēl ieskrienas …

Abi vienlaicīgi paskatījās integratorā.

—    Labs ātrums. *

—          Ja būtu iznākuši no līdztelpas agrāk, — teica stūrmanis, — būtu paguvuši nogriezties. Bet ko tu darīsi! Esam bezspēcīgi.

—          Varbūtības teorija, — inženieris sacīja. — Ja visu laiku veicas, tad agri vai vēlu jābūt pamatīgai neveiksmei.

Spīdeklis aizņēma jau vairāk nekā pusi ekrāna. Inženieris pasniedzās no savas vietas — agrāk tur bija sēdējis stūrmanis — un izslēdza sirēnu.

—• Traucē runāt.

—    Pareizi. Es nepadomāju.

—■ Tagad vienalga.

—    Motori labi velk.

==s Jā. ^

/

Viņi apklusa, ieklausīdamies jaunā skaņā: it ka kaut kur zem augsta spiediena vārītos ūdens.

—    Priekšgals, —teica inženieris. — Mikrosprādziēni.

—          Pēc stundas būsim vainaga zonā. Uzliesmosim no visām pusēm.

~—; Es jau teicu —■ būs skaisti.

Viņi sēdēja, viens otrā neskatīdamies, bet izjuzdami otra klātbūtni ar visu būtni.

—    Vai tev nav pie rokas kāda mūzika?

—    Nē. Rudik, zini ko?

—    Nu?

—    Es tevi mīlu.'

—    Es tevi arī. Labi. Uzdziedāsim?

—    Jā. Dziedi.

Viņi sāka paklusu dziedāt, tagad sirēnas netraucēja. Tālu lejā trokšņoja dzinēji. Pēc otrā panta inženieris

teica:

—    Pietrūkst trešā. Uzmodināsim?

—          Kādā veidā? Es ja* tiku domājis. Viņš ir atvienots. Un kūniņu neatvērsi.

—          Vienalga. īsts kapteinis nevar nepamosties, kad kuģis iet bojā.

—    Viņš būtu atnācis.

—           Kā tad lai viņš atnāk, ja mēs ejam ar paātrinājumu? Nu, izslēdz uz laiku …

Kapteinis iedrāzās postenī, steigā aizvelkot jakas rāvējslēdzējus. Viņš paskatījās ekrānā, uz cilvēkiem. Visu saprata. Nospļāvās.

—    Muļķi, — viņš iesaucās. —; Mēsli!

—          Labi, — stūrmanis noburkšķēja. —• Tagad vairs nav vērts.

Kapteinis Ustjugs zināja, ka vienmēr ir vērts. Uz mirkli viņš pievēra acis. Pēc tam pārlaida skatienu mērinstrumentiem.

—    Inženier, kāpēc neesat savā vietā? Acumirklī! Un nokomandēja:

—    Visu vilkmi, cik ir! Spīdeklis aizsedza visu ekrānu.

209

_ Kapteinis palielināja vilkmi līdz iespējamai robežai. Ātrums strauji auga.

8 — 2004

Kuģis traucās uz liesmojošo zvaigzni. Sākumā Lugovojs neizpratnē skatījās, pēc tam aizvēra acis: viņš bija novārdzis, atbildība no viņa novelta, un arī zvaigzne bija briesmīga. Kapteinis saspringti skatījās uz integratoru.

—          Apšuvē rodas sūces, — Rudiks brīdināja no sava posteņa.

—■: Nu jau drīz.

—    Ko tu esi nodomājis?

—    Tev nav skaidrs? Speciālists! Kā ar enerģiju?

—    Norma.

—Bateriju lādiņš?

—    Piepildītas.

Ūdens burbuļoja jau pavisam blakus —• mutuļoja un šņāca, it kā gāztos uz nokaitētiem akmeņiem.

—    Baterijas! — kapteinis nokliedza.

—    Ir baterijas!

—    Ieslēdzu!

Viņš sajuta, kā novibrēja kuģis.

—- Pilnu jaudu!

Spīdeklis vairs nebija tikai pViekšā — tas apņēma no visām pusēm.

Kapteinis kliedza:

—    Visas sešas reizē! Citādi nepagūsim…

Grāvieni. Dārdoņa. Metāla čirkstoņa. Aiz bortiem liesmas. Liesmu mēles sajaucas ar tumsas skrandām. Temperatūra strauji ceļas. Pašlaik par to nedomā: nav laika. Vai sāks darboties baterijas? Vājas, nolietotas …

Uz ekrāniem virpuļoja gaismas skrandas. Pēc tam iestājās tumsa. Nodzisa draudīgi mirgojošie tablo.

Spriežot pēc ārējās apskates ekrāniem, aiz borta bija melns, bezgalīgs tukšums. Kapteinis ieskatījās tajā un sajuta, ka sāk reibt galva.

—; Rudik … — viņš vārgi sauca.

—    Šeit! — atbilde atskanēja ar novēlošanos.

—    Izkļuvām …

—- Ar baterijām slikti. Tās vēl turēs sekundes, varbūt minūtes…

Reibonis kā ar roku noņemts. Ja baterijas zaudēs enerģiju, tas nozīmē — kuģis atkal iznirs normālajā telpā. Bet tur — zvaigzne. Te, līdztelpā, tās nav. Bet tikko iznirs atpakaļ»?.

Ko darīt?

Ir viena izeja. Varbūt ir. To neviens nekad nav mēģinājis. Taču viņiem nepārtraukti nācās darīt to, ko pirms tam nebija darījis neviens.

Ieslēgt līdztelpā dzinējus. Tiesa, nav zināms, kā pret to reaģēs līdztelpā. Bet izvēles nebija. Jebkuras riskantas darbības alternatīva bija — tagad, šajā pašā acumirklī, iznirt ja nu ne spīdekļa centrā, tad bīstamā attālumā no tā, uzliesmot, sadegt, sadalīties atomos, pārvērsties nokaitētā gāzē…

—    Rudik, kā mašīnas?

—    Pilnīgā kārtībā!

—          Lugovoj, kāds bija galvenais virziens, kad tu izniri pie zvaigznes? Stūrmani

—    Vispār… stāvējām Saules sistēmas virzienā . i.

—    Dodu vilkmi!

Kapteinis apņēmīgi izstiepa roku.

*