Viņpus durvīm

Burts nozīmēja rentgenstarojumu. Centrālā posteņa aparāti to neuztvēra, jo postenis, tāpat kā visas telpas, kur varēja atrasties cilvēki, bija nodrošināts ar dubultek- rānu, kas aizšķērsoja ceļu smagajiem kvantiem — līdz zināmam laikam, protams. Bet kuģa augšējos klājos izsta- rojums jau bija jūtams, par to ziņoja trauksmes signāli.

Domas sāka strādāt ātri, it kā atdalījušās no pārgurušā ķermeņa.

Rentgenstarojums varēja rasties, tikai kuģim saduroties ar vielas daļiņām. Ieurbjoties «Vaļa» ķermenī, daļiņas tika strauji nobremzētas un atdeva enerģiju cietā starojuma veidā. Apšuves titāna sakausējums bija pārāk vājš ekrāns, lai noslāpētu tā jaudu.

Tas bija skaidrs. Bet indikatori rādīja arī ko citu? to daļiņu skaits aiz borta, kuru triecieni pieauga, tuvojoties lielam debess ķermenim, pagaidām vēl nebija tik liels, lai izraisītu tādu efektu. Tam bija jānotiek daudz vēlāk, un Lugovojs cerēja, ka pagūs apliekt zvaigzni pietiekami drošā atstatumā.

Protams, ap zvaigzni plūstošo daļiņu skaits varēja krasi mainīties. Taču šoreiz runa nebija par teoriju: indikatori uzrādīja daļiņu reālo skaitu izplatījumā, un tas bija pārāk mazs, lai radītu briesmas.

To visu stūrmanis saprata nedomādams, gandrīz automātiski: domu gaita viņa smadzenēs jau bija iepriekš ieprogrammēta, teorijas un treniņu spēcināta. Starojumam nevajadzēja būt, bet tas eksistēja, un, šo faktu apstiprinādama, neapklusināmi kauca sirēna un mirgoja sarkanais tablo, jaucot savu spīdumu ar zvaigznes gaismu ekrānā, ko filtri nokrāsojuši oranžu.

Lugovojs saspringa. Parādība bija savāda, un tās iemeslu vajadzēja atrast nekavējoties.

Viņš atklāja iemeslu un neviļus ievaidējās*

Daļiņu patiešām nebija tik daudz, lai, bremzējoties pret kuģa apšu vi, tās izraisītu spēcīgo rentgenstarojumu. Bet tas nemaz nebremzējās: tās anihilēja. Pie tam atbrīvojās ārkārtīgi liela enerģija. Anihilācijā radušies starojuma lieljaudas kvanti viegli caururba bortus.

Draudi bija divkārši: starojums lēni virzījās uz apdzīvojamām telpām, bet borti lēni un nenovēršami kusa kā ūdenī iegremdēti sāls kristāli.

Tātad aiz borta daļiņas bija ar pretēju zīmi. Secinājums — zvaigznes nesastāvēja no antivielas, kā cilvēki bija cerējuši. Lugovojs saprata, ka viņi kļūdījušies.

Nožēlām neatlika laika. Bija radušās nāves briesmas. Un no tām bija grūti izvairīties.

Lugovojs vispirms uzmeta skatienu integratoram un, galīgi izšķīries, sāka rīkoties precīzi, kā treniņā.

Ātrām kustībām viņš izslēdza bremžu dzinējus. Pārslodze izzuda, un stūrmanis atviegloti uzelpoja. Viņu pārņēma fizisks, tīri dzīvniecisks prieks: asinis atplūda no smadzenēm, kļuva vieglāk elpot. Gribējās, lai tā būtu vienmēr.

Bet viņš zināja, ka atelpa būs tikai īsu mirkli.

Lai izglābtos, vajadzēja nevis bremzēt kuģi, bet gan paātrināt tā gaitu, cik vien iespējams. Briesmas līdz ar to palielinājās, bet saīsinājās laiks, kurā kuģis bija pakļauts daļiņu iedarbībai.

Lugovojs ieslēdza marša dzinēju un, pakāpeniski bīdot sektoru, sāka palielināt ātrumu, ieslēdzot aizvien jaunas membrānu grupas.-Ar kreiso roku viņš lēni —-: pa grāda daļai mainīja lidojuma virzienu.

Pārslodze ātri sasniedza iepriekšējo. Tagad stūrmanis tika spiests nevis ar krūtīm pie drošības jostām, bet gan ar muguru pret krēslu. Tā pārslodze bija vieglāk izturama, un Lugovojs vēl nedaudz pabīdīja uz priekšu roku, kura bija sažņaugusi vilkmes sektora galviņu.

Roka drebēja, it kā turēdama pārmērīgu smagumu, bet tās kustība bija vienmērīga.

Atkal dzeņi ar spēcīgiem knābjiem sāka klauvēt smadzenēs. Lugovojs saviebās no sāpēm. Viņam vairs nevajadzēja skatīties mēraparātos, tagad viņš bija kļuvis par kuģa sastāvdaļu un ar visu organismu uztvēra režīma pārmaiņas, izjuta to pieļaujamās robežas. Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna, kur trīs zvaigznes atkal bija saplūdušas vienā.

Vienlaicīgi viņš sāka domāt par sevi. Un domāja ar niknumu, pretīgumu un naidu.

Viņš domāja, ka viņam ir bijis viss. Viņš bija jauns. Bija labi noaudzis un skaists. Viņa sejā vēl nebija grumbu un zem acīm uztūkušu maisiņu. Viņš labāk panesa fiziskas pārslodzes. Viņā biežāk lūkojās sievietes. Bet viņš visu to nenovērtēja un nesaprata. Tā kā viņam nebija seno lidojumu prakses, kad zvaigžņu reisi ilga gadiem, viņš kļūdījās jau pirmajā nopietnajā pārbaudījumā.

Viņš bija uzpūtīgs, pašpārliecināts, augstprātīgs puišelis. Muļķis. Niecība.

Tā domāja stūrmanis un apsaukāja sevi ar riebīgiem, pazemojošiem lamu vārdiem, kādus tikai varēja atcerēties. Lugovojs uzkurināja sevi. Viņam bija vajadzīgs mežonīgs niknums, lai noturētos, lai nezaudētu samaņu un izrautu kuģi no tās nelaimes, kurā viņi bija iekļuvuši. Tāpēc viņš sev necentās meklēt attaisnojumu, kādu citā reizē noteikti būtu atradis.

Tagad viņam vajadzēja setfi nokaitēt līdz baltkvēlei, uzkurināt sevī niknumu, lai tas pasargātu no bezsamaņas.