Viņpus durvīm

—■ Tagad palūkosimies, kas mums var palīdzēt šajos apstākļos, kādos esam nokļuvuši. Zeme nav spējīga atrisināt pamatuzdevumu — pārvērst mūs normālā stāvoklī tā, lai nekaitētu nevienam citam. Acīmredzot tas ir pa spēkam tikai augstāk attīstītai civilizācijai, kura attīstīdamās neizbēgami pārvarēs arī šo zinātniski tehnisko barjeru. Tātad mums vajadzīga augsti attīstīta civilizācija. No otras puses, ja tā būs civilizācija, kura veidota uz parastās vielas bāzes,.mēs nevarēsim ar to nodibināt nekādus kontaktus: ar Zemi mums ir vismaz kopēja valoda un domāšanas veids, bet te mēs nevarēsim uzreiz paskaidrot sava lūguma būtību. Manuprāt, tas iespējams tikai ar personiskiem kontaktiem, bet tieši ar Zemes tipa civilizāciju, es runāju par vielu, mēs tādus kontaktus nenodibināsim. Tātad mums vajadzīga, pirmkārt, augsti attīstīta civilizācija —> un, otrkārt, civilizācija, kas sastāv no antivielas. Man liekas — tā ir ārkārtīgi reta parādība: mums taču vispār citas civilizācijas nav zināmas. Un tāpēc ir pamats domāt, ka liktenis mums dāvājis tieši to, kas vajadzīgs. Par antivielu es jau teicu. Bet, kas attiecas uz šīs hipotētiskās civilizācijas līmeni, tad atcerieties, ka mums vēl nav pa spēkam vadīt sava spīdekļa kustību pēc mūsu gribas, pārvērst to par flagmani planētu eskadrai, kura šķērso bezgalīgo pasauli. Viņi acīmredzot varējuši to izdarīt!… To man izdevās atrast, un par to man gribas vēl padomāt, pirms aicinu jūs; —= viņš ieturēja pauzi, — lidot turp!

Dažus mirkļus bija klusums.

—    Lidot turp … — nočukstēja aktrise.

s — Tas ir lieliski, godavārds! — iesaucās Istomins. •— Un jūs klusējāt!

—   Ja man būtu izdevies cits variants, — noteica Narevs, — mani atradumi nebūtu vajadzīgi, bet bez slavas es varu iztikt.

—   Vediet mūs! — iesaucās aktrise. «=s Mēs sekosim jums!

Narevs piecēlās un stāvēja, gaidīdams, līdz visi apklusīs.

—   Kuģi vadīs kapteinis, —; viņš teica. — Bet, pirms runāju ar viņu, man jāzina, vai jūs visi man piekrītat, un katrs vārds, ko viņam teikšu, izteiks jūsu visu viedokli. Vai es varu ar to rēķināties?

Atbildei noskanēja vienbalsīgs «jā».

—   Tādā gadījumā, — teica Narevs, — es tūlīt eju pie viņa. " i

*

Uzklausījis Narevu, kapteinis dažas minūtes klusēja, raudzīdamies izslēgtajā ārējās apskates ekrānā. Raudzījās tik uzmanīgi, it kā diskā jau liesmotu apsolītā zvaigzne, apbrīnojamu planētu spieta ielenkta.

—   Vai mans viedoklis jūs interesē? —; viņš beidzot vaicāja.

Narevs tikko manāmi pasmaidīja.

—   Varbūt jūs vai kāds cits būtu varējis pārliecināt cilvēkus par pretējo. Pat ļoti iespējams. Ko jūs tiem piedāvātu vietā?

Kapteinis uzreiz neatbildēja, tad teica:'

—           Skatīties acīs patiesībai. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.

Narevs pamāja. *

—           Es jau zināju, ka jūs tā teiksit. Nekas cits jums arī neatliek. Bet patiesība, kaptein… Dažkārt tā ir Gorgo- nas Medūza. Atcerieties antīko mitoloģiju. Kurā Gorgona paskatījās, tas pārvērtās akmenī. Un tas notiek labākajā gadījumā: akmens pats par sevi vismaz nav aktīvs. Patiesība ir kā inde: mazās devās tā ārstē, bet lielās var nogalināt vai padarīt ārprātīgu. Vai par to jūs neesat padomājis?

—          Ko jūs teiksit cilvēkiem, kad jūsu iedvestās cerības sabruks?

—    Būtu vajadzējis sacīt — ja sabruks.

Šoreiz pasmaidīja kapteinis.

—    Es saku — kad sabruks. Kas būs?

i— Lēmums nāks ar laiku.

' Un jūs mētāsiet cilvēkus no cerības uz cerību?

f— Kā tad citādi lai viņi dzīvo?

f— Bet kā jūs?

—          Tas ir pavisam kas cits. Kas vajadzīgs man, es varu atrast arī šeit.

—          Savādi — kāpēc tad jūs toreiz tā steidzāties uz Zemi? Bet, liekas, es saprotu. Un, atklāti sakot, man tas nepatīk.

—          Jūsu jūtas, kaptein, mani neinteresē. Jums ir divi ceļi. Vai nu mani atbalstīt un izvest kuģi tās zvaigznes rajonā, par kuru es runāju, vai uzstāties pret mani. Јs brīdinu: jūs zaudēsit, tāpēc ka es piedāvāju cerību, bet jums nav ko likt vietā.

Iestājās klusums. Abiem pazibēja viena un tā pati doma: kāpēc sarunu biedrs neiesaka griezties pie administratora, neizmanto tā atbalstu? Acīmredzot abi juta savu pozīciju vājumu un uzskatīja, ka vieglāk to aizstāvēt pret līdzīga spēka pretinieku.

—           Man ir maz laika, — sacīja Narevs. — Viņi gaida mani atgriežamies ar atbildi. Labāk būs, ja jūs pats pateiksit cilvēkiem savu lēmumu.

—    Kāpēc gan notikumi jāforsē?

—           Izvēles nav. Lūdzu, varat domāt vēl piecas minūtes. Bēt varat -arī to nedarīt: man jūsu domu gaita ir iepriekš zināma, un, ja vēlaties, es jums izstāstīšu, kāda tā būs.

—    Interesanti… Pamēģiniet.