Viņpus durvīm

Vispār — ko nozīmēja viņa nespēks? Viņš saprata, ka diez vai varēs aizvest cilvēkus uz kādu mērķi. Kad kļuva skaidrs, ka ceļš uz Zemi viņiem slēgts, ne viņš, ne arī kāds cits vairs nevarēja atrast tādu mērķi, kuru tie varētu aizsniegt. Bet vai tad tas visam pieliek punktu?

Jā, protams, aizvest viņš nevarēja nekur. Bet varēja — vest. Lai kaut kur aizietu, vispirms vajag doties ceļā. Ceļu sākot, katrs domā nonākt iecerētajā vietā. Un nemaz nav pārliecināts, ka tas viņam izdosies. Viņš iet un cer uz iesāktā veiksmīgu nobeigumu.

Arī viņiem jāiet. Cilvēkiem atkal jāatgūst cerība, jāatrod nodarbošanās. Un, ja lemta vilšanās, lai tā notiek nevis uzreiz, bet pakāpeniski. Lai cilvēki vispirms pierod pie domas par vilšanās iespēju. Pakāpenība ir saprātīga.

Narevs zināja: lai cilvēkus kaut kur vestu, viņam būs jāizmanto daži paņēmieni, no kuriem viņš bija jau gribējis atteikties. Tagad viņam šie paņēmieni bija pretīgi. Taču viņš neredzēja citu izeju. Un nolēma — lai cik tas pašam būtu netīkami, viņš tos izmantos cerībā, ka vēlāk cilvēki nebūs pret viņu pārlieku stingri.

Jau kuro reizi vajadzēja atkal pāriet Rubikonu.

Narevs domās iztēlojās Rubikonu. Upe tecēja pa grīdu, šķērsodama kajīti pa diagonāli. Viņš spēra platu soli, uz brīdi atspoguļodamies iedomātajā ūdenī. Aizvēra durvis un devās pie Milas.

Viņa bija savā kajītē — tāda pati nekustīga, vienaldzīga pret visu, sastingusi kā visas beidzamās dienas. Narevs sastapa viņas neizteiksmīgo skatienu 'un teica:

—    Es jums apsolīju atrast izeju. Esmu to atradis. Nenokariet degunu un nebaidieties. Viss vēl priekšā.

Noliecies pie viņas, pusčukstus piebilda:

—    Pagaidām par to nevienam nevajag teikt. Vai apsolāt? Nu brīnišķīgi. Atvainojiet, Man jāiet.

Viņš izgāja, nedodams laiku jautājumiem.

Mila ar novēlošanos pamāja. Nē, viņa nevienam neko neteiks. Ja nu vienīgi Innai. Aktrise izskatījās nelaimīgāka par citiem, bija vecāka nekā pārējās sievietes, un būtu necilvēcīgi viņai nepalīdzēt.

—           Zoja, mīļā, — uztraukti sacīja Inna. — Izrādās, ka jūs zināt… Vai, kas jums tas?

Viņa atkāpās soli. Zoja turēja pirkstos lielu, aizlodētu ampulu. Ampula likās briesmīga pat pēc izskata. Zoja pasmaidīja. .

—           Nebaidieties. Tādā veidā tas nav bīstami. Vispār tomēr jābūt uzmanīgai.

—          Vai tā ir inde, jā? Zoja, vai jūs kaut ko gribējāt izdarīt? Vai jums ir smagi? Pastāstiet, izkratiet sirdi —; jums uzreiz kļūs vieglāk.

Nē, tā nebija inde — lai gan nemaz nebūtu par sliktu Dvēselē bija tukšums, tumsa. Dzīve galā, palikuši tikai sīkumi. Nekam nevarēja ticēt. Atlika tikai savest kārtībā materiālus no Otrās Bultas — materiālus, kuri nekad un nevienam nebūs vajadzīgi…

—          Nē, — teica Zoja ar tikko jūtamu īgnumu. —= Tā ir tās slimības kultūra, kuru es pētīju.

Viņa rūpīgi ielika ampulu kārbiņā — tur ligzdiņās gulēja vēl dažas —, ielika skapītī, aizslēdza to.

—    Bet ja tās saplīsīs? Grūdienos un vispār…

—    Es tās ņemu līdzi kūniņā.

1 — Tas ir liels risks!

—           Ko lai dara? Varētu, protams, iznīcināt, bet žēl. Vairāku gadu darbs. Uz Zemes gribēju pabeigt ārstēšanas metodiku. Bet tagatf…

—           Zoja, mīļā, es tieši par to. Saprotiet, pie manis nesen bija atnākusi Mila… Jūs taču. zināt Nareva attieksmi

pret viņu, viņš to neslēpj. Un viņa pastāstīja.. ?

sintētiskās cūkgaļas gabalu, «sievietes, ja ir kas tāds, ko jūs nekad neapgūsit, tad, ieskaitot māku rakstīt labu mūziku, grāmatas un gleznot, katrā ziņā arī glabāt noslēpumus. Un, ja pasaulē ir sieviete šī vārda īstajā nozīmē, tad, protams, tā ir Mila — savādāk es viņu arī nemīlētu. Cik dienu pagājis? Divas? Un salonā jau vairs nav cilvēka, kas nezinātu, ko esmu atklājis… Esmu pārliecināts, ka viņi neizturēs pat līdz desertam. Bet to tu gribēji, tu gribēji karu, Narev, un tu to dabūsi…»

Vispār viņa sejā domas neatspoguļojās, un viņš mierīgi apēda otro ēdienu un ķērās pie saldā.