Viņpus durvīm

kā viņiem tik ļoti pietrūkst šeit. Bet. 7. tad rodas citi draudi. Kaut kas ies bojā. Kāds ķermenis. Nav zināms — kāds. Tas nav paredzams, jo likumi, kuri nosaka kuģa sakarību ar šo nezināmo ķermeni, vēl nevienam nav zināmi un šeit, uz kuģa, nevar tikt atklāti, — šim nolūkam būs nepieciešami fundamentāli pētījumi, milzums eksperimentu.. Viņam tikai izdevies uztaustīt kopējo likumsakarību. Viņš uzskata, ka tā ir pareiza. Kaut kāda vielas masa pārvērtīsies antivielā vienlaicīgi ar «Vaļa» atgriezenisko pārvēršanos. Varbūt tas būs miris, nevienam nevajadzīgs asteroīds. Bet arī tas ar laiku var kļūt par iemeslu kāda bojāejai: zināt, ka tā ir antiviela, varēs tikai saskarsmes brīdī.. Bet varbūt par tādu ķermeni kļūs apdzīvots pavadonis — to lielākajai daļai ir tāda pati masa kā kuģim. Pagaidām vēl nevar pateikt, kāda nozīme ir materiālam, no kura sastāv nolemtais ķermenis, tā struktūrai. Var izsacīt minējumu, ka tam ir nozīme: ne velti viņu pāreja pašreizējā stāvoklī bija iemesls kāda pavadoņa bojāejai; uz tā atradās cilvēki. Var, protams, vispār netuvoties Saules sistēmai, bet lūgt Zemi radīt iekārtas, kuras nepieciešamas viņu pārejai normālā stāvoklī, tālu tukšumā, kur vispār nekas tuvumā nevar būt. Un tomēr…

— Tas… — Karačarovs ilgi meklēja salīdzinājumu, neviens viņam nepalīdzēja, neviens nepārtrauca, — tas … ir kā katls, kurā augsts spiediens. Kaut kur tajā ir vāja vieta — tur katla sieniņas padosies, pārplīsīs visātrāk. Tagad iedomājieties, ka mums jāielaiž katlā vēl noteikts gāzes daudzums, kas atrodas zem spiediena. Spiediens ceļas visā katlā, vienalga, kurā punktā arī mēs gāzi ielaistu. Tas pieaug visā katlā, bet sieniņas tiek sagrautas tieši tajā vietā, kur tās ir visvājākās. Kur ir šī vāja vieta? Mēs nezinām tāpēc, ka nav skaidrs, kas ir vājums. Bet droši vien mēs, mūsu civilizācija, kaut kā ietekmējam visu izplatījuma kompleksu, kurā eksistē arī mums zināmā pasaule. —■ Viņš nopūtās, pirms pārgāja pie secinājumiem. — Tātad par mūsu izglābšanos, iespējams, ar savu dzīvību samaksās citi cilvēki. Es nezinu — kādā sistēmā, uz kuras planētas: var izrādīties, ka manis atrastā likumsakarība nav universāla. Varbūt mūsu civilizācija Visumā nav viena pati un eksistē citas, kuras manipulē ar tāda paša mēroga enerģijām kā mēs, varbūt pat lielākām. Iespējams, ka nelaime notiks ar viņiem. Necietīs neviens cilvēks — bojā ies kādas citas būtnes. Tādā gadījumā mēs par to neko neuzzināsim — un viņi ari neuzzinās. Tomēr līdz pat mūža beigām mūs neatstās doma, ka par mūsu izglābšanos kāds ir ļoti dārgi samaksājis. Nu, esmu pateicis visu, ko zināju. Tagad izlemiet.

Viņš beidza un stāvēja, galvu pacēlis, sviedru lāse nokrita no pieres un sašķīda pret galdu. Visi klusēja. Pēc tam Narevs noprasīja savā asajā, augstajā, raupjajā balsī:

—    Vai jūs esat pārliecināts, ka tas viss patiešām tā ir?

Fiziķis lēni pakratīja galvu.

—    Nē. Apgalvot es nevaru. Pārāk maz datu. Un, ja es nonāktu pie tādiem secinājumiem laboratorijā uz planētas, tad ar publikāciju nesteigtos. Es neesmu pārliecināts. Bet tas ir iespējams. Es nevaru nerēķināties ar tādu varbūtību. Iespējams, ka jūs varat.

«Jūs taču nezināt formulas,» viņš nodomāja, «nesaprotat tās un varat ticēt man, bet varat arī neticēt. Jums ir grūtāk nekā man, un tāpēc — jums arī jālemj.-?.»

—    Paldies, ka tik labi domājat par mums, —: nāves klusumā teica Istomins. Šis klusums valdīja ilgi. Likās — tas sacietēja, cilvēki tajā tika iesaldēti kā ledū. To pārtrauca Narevs, ar troksni atbīdījis krēslu.

—    Labi, — viņš teica. — Izlemsim. Bet ne visi. Mēs neatrodamies vienādās pozīcijās — vienam Zeme vajadzīga vairāk, otram mazāk. Lai lemj tie, kam atgriešanās nepieciešama visvairāk.

Galvas lēni pagriezās uz vienu pusi. Zem ciešajiem skatieniem Mila vēl dažas sekundes sēdēja klusēdama. Pēc tam noteica klusi, tikko sadzirdami, bet visi tūlīt uztvēra katru vārdu, it kā viņa būtu kliegusi, cik spēka:

—    Nē … Tā — ne … Bērni taču var nomirt…

Viņa aizvēra acis un likās pārvērtusies akmenī. Narevs noklepojās.

—    Iešu pateikšu kapteinim, — viņš noteica, — lai nesteidzas. Nav kur steigties. Lai nebaidās par savām baterijām.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Fiziķis Karačarovs varēja atrast likumsakarības, cik viņam tīk, bet solījumu taču nebija izpildījis Narevs, nevis fiziķis. Solījumu, kas dots mīļotajai sievietei. Ceļotājs ar to nevarēja samierināties un meklēja izeju.;

Nevis dzīve, viņš domāja, bet izmeklēti paradoksi. Vajadzēja nokļūt šādā neiedomājamā stāvoklī, lai piepildītos senais sapnis:' te viņš ne tikai kļuva nepieciešams cilvēkiem, — viņš palika vienīgais, uz kuru viņi varēja cerēt, kurš varēja viņiem palīdzēt. Un tieši tad, kad no viņa nopietni gaidīja palīdzību, izrādījās, ka viņš ir bezspēcīgs. Tas nebija no viņa atkarīgs, un tomēr Narevs jutās sevišķi riebīgi.