Viņpus durvīm

Fiziķis stāvēja, ar pieri piespiedies savas iekārtas caurspīdīgajam jumolam, vai arī lēni klaiņoja gar sienām, ar rokām pieskardamies kabeļiem un cauruļvadiem. Viņš domāja, ka iekārta vēl varētu noderēt eksperimentiem, bet nepietika spēka darīt vēl kaut ko, kas, — viņš zināja, — vairs nemaz nebija vajadzīgs. Fiziķim visu mūžu bija licies, ka zināšanas, pēc kurām viņš vienmēr bija tiecies, pirmām kārtām nepieciešamas pašam kā gaiss, maize un ūdens. To, ka šīs zināšanas no viņa nonāca pie citiem, viņš uzskatīja par mazāk svarīgu: tas bija neizbēgami. Tagad viņš ar šausmām pārliecinājās, ka viss ir savādāk.

Pirmo reizi atgriežoties laboratorijā, viņš gribēja atkārtot to pašu izdevušos eksperimentu, jo no viena piemērā ir grūti izveidot teoriju. Viņam likās: ja cilvēki negribēja (kā viņš uzskatīja) pienācīgi novērtēt izdarīto

atklājumu, tad viņam tādēļ nevajadzēja zaudēt pamatu zem kājām. Viņš meklēja un atrada zinātnes vēsturē milzumdaudz piemēru, kad zinātnieki, izdarījuši lielus atklājumus, labākajā gadījumā palika neatzīti un neievēroti. Bija gadījumi, kad tos apsmēja. Bet dažkārt nogalināja. No šī viedokļa viņš tātad nebija vienīgais.

Tā viņš sevi pārliecināja, atkārtojot, ka šie zinātnieki līdz beidzamajai iespējai nodevās savam darbam, lai gan nereti viņus traucēja. Viņu taču netraucēja neviens, viņam neviens nebija atņēmis tiesības teoretizēt un pat eksperimentēt tālāk.

Ar tādām domām viņš nokāpa laboratorijā un piepeši ar šausmām atskārta, ka viņam nav interesanti. Darbs vairs nevilināja, rezultāti neizraisīja ziņkāri.

Gluži otrādi, fiziķis izjuta, ka ikviens jauns zināšanu graudiņš kļūst par iemeslu jaunām mokām: zināšanas pieder cilvēkiem, nevis vienam indivīdam. Rakstnieks, uzzinājis par fiziķa mokām, būtu sacījis, ka tieši tādas sāpes i droši vien savā laikā plosīja Pandoru, kura bija ieguvusi savā īpašumā noslēpumaino lādīti.

Pirmajā vakarā fiziķis nodomāja, ka tas ir tikai aiz noguruma. Nākamajā reizē viņš jutās ievērojami labāk: gaidāmais darbs palīdzēja zināmā mērā atgūties. Bet, ieiedams laboratorijā, Karačarovs saprata, ka izjūt pret savām shēmām tikai riebumu kā pret jebkuru lietu, kas spītīgi atgādina par mūsu kaunu.

Tad viņš dažas naktis izlaida. Taču šodien tas nevarēja pat koncentrēt domas par darbu, tikai pūlējās turēties pie šīs domas, kura nemitīgi slīdēja prom kā zivs, kuru ķer ar rokām. ' •

Viņš saprata, ka zaudē kontroli pār sevi un tas novedīs viņu pie ārprāta.

Tas bijā briesmīgi. Karačarovs nolēma pārvarēt sevi un kaut ko darīt. Piemēram, pārbaudīt aparātu gatavību. Karačarovs zināja, ka dažkārt mehānisks darbs var pamodināt cilvēkā interesi uz sarežģītāku rīcību.

Viņš ieslēdza strāvu un izdzirda solenoīdu kluso dūk- ) šanu. Fiziķis vairākkārt palielināja un samazināja jaudu, tad lēni kāpināja to līdz galējai robežai un, raudzīdamies mēraparātos, pārliecinājās, ka solenoīdi rada drošu lauku.

Viņu pārņēma savāds miers. Pusneapzinīgi viņš staigāja no vienas mēraparātu grupas pie otras, rokas automātiski ieslēdza un pārslēdza vajadzīgo un beidzot viņš

/

atradās pie pults, kur bija stāvējis tajā vienīgajā reizē, kad eksperiments izdevās.

Rokas uzmanīgi pacēla caurspīdīgo jumolu un novietoja puteklīti — dažas kubmilimetra simtdaļas — vajadzīgajā punktā uz noturīgā postamenta. Pēc tam caurspīdīgais jumols atkal nolaidās, pirksti rūpīgi aizgrieza visas skrūves. Labā roka uzgūla sūkņa slēdzim. Kaut kur dziļi lejā sāka darboties sūknis — un cauruļvadā iešalcās aiz- sūknējamais gaiss.

Manometra bultiņa novirzījās pa kreisi. Tagad tā atradās netālu no nulles. Acis to ievēroja, informācija nokļuva smadzeņu neironos. Rokas, saņēmušas pavēli, darbojās tālāk. Kreisā slīdēja uz priekšu un atrada vistālāko slēdzi. Ja to pagrieztu, iedarbotos relejs un no barotājiem enerģija aumaļām trauktos iekārtā, izliecot telpu un līdztelpu tādā veidā, ko fiziķis sauca par cilpu. Labā roka atkal uzgūla lauka regulatoram, kuram šoreiz vajadzēja puteklīti ievilkt deformētajā telpā, izvilkt ārā caur cilpu, bet ar pretēju zīmi.

Kreisā roka ieslēdza enerģiju. Zaļgans spīdums — sīk- sīka dzirkstelīte radās zem caurspīdīgā jumola. Karačarovs mehāniski atzīmēja, ka telpas deformācija ir notikusi. Viņš ieslēdza magnētus un pakāpeniski sāka palielināt strāvas jaudu. Šie magnēti spētu pacelt vagonu, bet to spēka tik tikko pietika, lai izvilktu caur līdztelpas cilpu sīku puteklīti, — tik liela enerģija šeit bija nepieciešama.

Dzelzs puteklītis atradās uz postamenta. Rīkodamies ar aparātiem, Karačarovs tam lēni tuvināja zaļo dzirkstelīti. Mirklis — abi savienojās, un tūlīt automātiski pilnā jaudā ieslēdzās magnēti. Puteklītis izzuda, pārstāja eksistēt šajā telpā. Karačarovs lēni grozīja rokturi. Puteklītis iznira. Un tajā pašā brīdī bija jūtams trieciens.

*

■— Dzirdi? KO?

—    Liekas, sprādziens …

—    Vai tiešām?

—    Es dzirdēju. Pagaidi…

Vera mazliet paslējās, bet Karska roka, apskāvusi viņas plecus, neļāva piecelties.

1 — Neaizej, — viņš čukstēja.

—    Es gribēju tikai palūkoties. ?. Es baidos.

—    Viss ir klusu. Droši vien tev likās.

*