Viņpus durvīm

DESMITA NODAĻA

Ne kapteinis, ne inženieris Rudiks, kuru vilšanās, liekas, nemaz neietekmēja, ne par vatu nesamazināja pasažieru klāju apgaismojumu. Un tomēr uz kuģa it kā bija kļuvis tumšāks. Varbūt tāpēc, ka cilvēki vairs nesmaidīja. Viņi sēdēja kajītēs vai ari lēni un drūmi klaiņoja pa dārzu. Lejā, uz bijušā tūristu klāja, Karačarova aparāti pamazām pārklājās ar smalku putekļu kārtu. Viss bija beidzies, viss bija zaudēts. Pāriet no cerības uz bezcerību ir smagāk nekā šķērsot sausu tuksnesi, lai arī dažkārt -tas notiek daudz ātrāk.

*

Šajā vēlajā stundā Narevs varēja sagaidīt visu — tikai, ne to, ka Mila atradīsies viņa kajītē. Viņa bija apģērbusies šā tā — acīmredzot jau bija likusies gulēt, bet kaut kāda doma piespiedusi viņu piepeši nākt šurp. Iespējams, viņa pat nesaprata, ko dara, — skatiens bija atsvešināts, sejā — apjukums. Tā vismaz ceļotājam likās, un viņš ari pats apmulsa.

—    Sēdieties, lūdzu, sēdieties …

—    Es? Kāpēc? Ak jā … Narev!

—    Runājiet, es klausos.

—    Kas tagad notiks? Kas būs ar mums?

—   Nevajag izmist, Mila, tikai neizmist! Meklēsim… mēs atradīsim iespējas.

Diez vai viņa uztvēra vārdu jēgu: bija pārāk aizņemta ar savām domām un pat negaidīja atbildi.

—    Sakiet — kāpēc? — Viņas sejas izteiksmē parādījās pretīgums. —■ Iedomājieties, tas taču ir briesmīgi… Ak, ko es… Vai tad tāds kaulains ķēms, stūrains, mūžīgi izpūris, neskuvies, kurš vienmēr skatās tev pāri, — vai tad tāds ir spējīgs mūs izglābt?

Viņas balsī bija tāds naids, ka Narevs apstulba.

—    Jūs esat netaisna, Mila. Viņš …

—   Klusējiet! Un vēl staigā ar tādu izskatu, it kā nevis viņš mūs, bet gan mēs viņu būtu nāvīgi apvainojuši!

Narevs raudzījās griestos. Tad, sajutis sievietes prasīgo skatienu, pievērsās viņai.

—   Narev… vai jūs mani mīlat?

—   Jā, — viņš bez svārstīšanās atbildēja.

—   Jūs apsolījāt: ja neviens cits neizglābs, jūs to izdarīsit. Dariet to! Es, ♦. Jūs man būsit viss! — Viņa runāja kvēli un, liekas, patiesi, raudāja un vienlaicīgi pūlējās pasmaidīt. — Es esmu traka sieva, vai ne? Bet es nevaru bez dēla… Izdomājiet, Narev, kaut ko, aizvediet mūs atpakaļ uz Zemi!

Narevs viņu apsēdināja. Nebija laika ne apdomāt, ne aprēķināt. Viņam pašam vispār negribējās steigties uz Zemi: bija citi varianti — daudz interesantāki, bet dzīve uz kuģa, pēc viņa pārliecības, daudzējādā ziņā bija labāka nekā uz Zemes. «Pārāk pieķērušies tai Zemei,» viņš nodomāja ar nožēlu. Bet Milas dēļ viņš varēja saņemties un izdarīt ko nopietnāku, nevis vienkārši ietekmēt kapteini. Viņa vēlas — un viņš darīs visu! Viņai ir slikti bez Zemes — tātad kapteinim vajadzēs lidot uz Zemi, vai viņš to grib vai ne.

—   Es jūs saprotu, — viņš sacīja. — Ticiet:' nepaies ne dažas dienas, kad mēs jau būsim ceļā uz mājām. Bet tagad ejiet gulēt. Atpūtieties, nomierinieties *»* Un esiet pārliecināta: es jūs nepiemānīšu.

Mila kā pamodusies uzmanīgi paskatījās uz viņu, pēc tam uz sevi, mazliet pietvīka, mēģināja sakārtot apģērbu, uzsmaidīja — jau apzināti, mazliet ironiski.

—    Paldies, — viņa teica. — Es gaidīšu.

Narevs pamāja, pavadot viņu līdz durvīm.

*

Viņš nesāka sarunu un gaidīja, kamēr Vera atstās viņus divatā. Bet meitene, šķiet, netaisījās to darīt. Narevs jautājoši paskatījās uz administratoru, bet tas, sēdēdams dziļā krēslā, tikko manāmi pašūpoja galvu.

—   Viņa var palikt. Kā ārsts, —. viņš izlēma.

Narevs gari nosvilpās — domās, protams.

—    Labi. Administrator, es vēršos pio jums kā pie pilntiesīga un pilnvarota Federācijas augstākā orgāna pārstāvja …

Viņš iesāka aplami — griezās pie administratora, bet šeit tāda nebija. Nebija Federācijas Padomes pilnvarotā un pilntiesīgā pārstāvja: šis cilvēks bija -gājis bojā pirms daudzām nedēļām, ar kuteri pūlēdamies sasniegt Zemi. Seit, hospitāļa kajītē, atradās' cilvēks vidējos gados — tajā vecumā, kad sāk jau nožēlot pagājušo laiku, kad organisms aizvien biežāk atgādina, ka nekas nav mūžīgs, un tas, kas pašlaik notiek ar tevi vai tev līdzās, jau tiek vērtēts augstāk par visu to, kas varētu notikt nākotnē. Ceļotājs Narevs pašlaik sarunājās ar pavisam citu cilvēku …

Karskis to neteica skaļi, tikai uz mirkli aizvēra acis. Pēc tam palūkojās Verā, kura stāvēja tā, lai viņš varētu redzēt, un tikko manāmi uzsmaidīja viņai.

—    Jūs esat Padomes pārstāvis un jums ir tiesības šeit, uz kuģa, pavēlēt un dot rīkojumus, kas obligāti visiem, kapteini ieskaitot. Administrator, vai man taisnība vai arī es kļūdos savos spriedumos?

Karskis ar prieku vispār neatbildētu uz šo jautājumu. Taču atbilde radās refleksi, it kā viņš būtu nevis cilvēks, bet izziņu krājums un kāds būtu pieprasījis vajadzīgo informāciju:

—    Uz kuģa varas pārstāvis ir kapteinis. Padomes loceklis ārkārtējos gadījumos var pavēlēt un tādā veidā uzņemties varu un atbildību. — Viņš apklusa, tad piebilda: — Protams, tikai ārkārtējos gadījumos.

—    Es uzskatu, ka pašlaik ir tieši tāds gadījums. Jums jāpavēl kapteinim atgriezties Saules sistēmā.

Administrators savilka uzacis.

—• Vai tad viņš par to ir jāpārliecina?