Viņpus durvīm

Kā vienmēr, blakus pultij vārījās tējkanna, un svaigās tējas smarža bija jūtama jau pa gabalu no posteņa nelielās telpas. Ierasti iekļāvies savu mehānismu pasaulē un vēlreiz pārliecinājies, ka visas dzīvības nodrošināšanas sistēmas strādā saskaņoti un bez traucējumiem, Rudiks izlēja atdzisušo tēju un uzlēja jaunu. Vajadzētu, protams, taupīt, bet tējas dzeršana postenī bija sena un tradicionāla inženieru privilēģija, un ikviens no viņiem ātri pierada pie šī dzēriena tā, ka nepieciešamību atteikties no svaigas tējas uztvertu traģiski. Tējas glāze uz inženiera pults parasti nozīmēja, ka viss kārtībā, dzīve rit normāli. Un patiesi — inženiera pienākumi gandrīz nebija mainījušies salīdzinājumā ar to, ko viņam nācās darīt katrā reisā un pat reisu starplaikos, kad kuģis gulēja finiša orbītā pie maršruta gala planētas, gaidot jaunu piekraušanu un izrāvienu uz vēl vienu tālu sistēmu.

Rudiks izdzēra malku un ar baudu izpūta karsto gaisu. Lai arī cik savādi tas būtu, bojātās baterijas viņam nemaitāja garastāvokli. Lai ko tur augšā runātu, varēja iztikt arī bez baterijām. Par augšu Rudiks uzskatīja visu, kas atradās virs energodzinēju korpusa. Tādu viņu ieraudzīja Ustjugs — apmierinātu, ar tējas glāzi rokā. * — Tas esi tu, — inženieris sasveicinājās. —■ Sēdies! Vai tēju gribi?

— Labprāt, —■ piekrita Ustjugs. — Vai tiki galā ar pasažieriem?

■— Kur nu! —■ sacīja Rudiks un atmeta ar roku.

&= Laba daudz nevajag, r—■ apņēmīgi noteica kapteinis.

— Pasažieri kā jau pasažieri, bet baterijas, es domāju, ir svarīgākas. Vai nebūtu laiks ķerties pie atjaunošanas?

Inženieris brīdi klusēja, pēc tam drūmi sacīja:

—    Ko nozīmē — atjaunot? Parūpēties, lai tās izskatītos kārtībā, droši vien var, lai gan tas prasa laiku.

—    Vai tikai lai izskatītos?

—    Par pārējo neviens neņemtos galvot. Pārāk sarežģīti. Ja vēlies, vari ieskatīties manās tabulās. Blokiem jau tā bija divkārša pārslodze. Bet plātnes sen vajadzēja mainīt — pēc to .grafika reiss no Antoras bija beidzamais. Protams, izturības rezerve tām bija. Tās nostrādāja teicami: vēl trīs ieejas — izejas virs normas — tas nav maz. Bet tagad, kā pats redzēji, daļu no plātnēm vajag izmest. Pārējām tātad jāuzņemas slodze, kas lielāka par normālo. Cik ilgi tās izturēs? Tu nezini, es nezinu, un pat «Sigma» nezina.

—    Bet ja ieliktu jaunas?

—    Viegli pasacīt… Man nav nācies to darīt. Tas ir apkalpojošās brigādes darbs. Un viņi jau arī lika gatavas. Protams, pamēģināt var. Bet vai tās strādās un kā? Nezinu.

—    Tātad — nekādu iespēju? Neticu.

—    Neesmu teicis, ka nav nekādu. Bet iespējas mēdz būt dažādas. Mašīnas — gluži kā mēs… — tas bija Ru- dika iemīļotais temats. — Tu pats zini, izmisuma brīdī mobilizējot visas rezerves, cilvēks var izdarīt to, par ko normālā stāvoklī pat neuzdrošināsies domāt. Tāpat arī mašīnas. Izmisuma stāvoklī… Tikai — kur tas ir?

—    Kādā tad mēs, tavuprāt, atrodamies?

—    Nē, tu mani nesaprati. Es nesaku, ka mūsu stāvoklis būtu normāls. Bet mums nekas nedraud — nekas tāds, kas prasītu acumirklīgu mobilizāciju. Pieņemsim, ka tā ir novirzīšanās no tēmas. Lūk, konkrēti: «Sigma» aprēķinājusi, ka cerības uz bateriju normālu darbību zem slodzes ir mazākas par pusi. Var riskēt, bet var arī neriskēt. Mēs vedam pasažierus. Pēc reglamenta risks nav pieļaujams. Piekrītu, ka reglamentu mūsu stāvoklī varētu arī neievērot. Bet kā vārdā? Ja Karačarovs mūs atkal pārvērtīs cilvēkos, tad, iespējams, būs jēga riskēt. Bet pagaidām jēgas neredzu.

Viņš mirkli klusēja.

—    Ja liksi man sagatavot mašīnu pārejai,, es to sagata-.

vošu. Darīšu, ko varēšu. Bet panākumus garantēt nevaru. Vispār — kā izlemsi.

—: Bet, ja fiziķim veiksies, vai tad būs kādas izredzes?

Rudiks pašūpoja galvu.

—           Iespējas paliek tās pašas. Bet tad nedrīkstēs neriskēt. Tad mums neviens neatļaus burtiski ievērot reglamentu.

—    Kas tad mums var neatļaut? — Ustjugs sabozās.

—          Kaut vai sirdsapziņa. Nepacietība. Vienalga, kas. Bet vispār — tu esi kapteinis, tu arī komandē.

Ustjugs padomāja.

—    Un komandēšu arī, — viņš norūca. — Ar laiku.

Ar laiku. Ne tagad. Pašlaik atliek cerēt uz Karačarovu. Kapteinim tas likās savādi — cerēt nevis uz sevi un saviem puišiem, bet uz kādu citu. Nedroši.

Pa to laiku lai viņam tomēr iešļircina šīs zāles. Dvēsele kļūs mierīgāka. Būs divreiz mazāk neatrisinātu problēmu.

Tā viņš domāja, atgriežoties no energodzinēju korpusa un saglabājot kapteiņa stāju.

Sarunu viņš izdzirda nejauši, iedams gar bāru pasažieru klājā. Mila un Narevs. Viņas skanīgo balsi nevarēja sajaukt ne ar Veras kontraltu, ne ar labi nostādīto aktrises meco. Nerunājot nemaz par Zoju — viņas balsi kapteinis nekad nesajauktu ne ar vienu citu.

Ustjugs neviļus apstājās, lai arī tas nebija labi. Viņš nez kāpēc izbijās, ka Mila un Narevs viņu ieraudzīs atvērtajās durvīs, un viņam kļuva neērti, ka viņš redzējis abus kopā.

—           t .. Jūs paliekat viena. Es to nevaru paciest. Kāpēc jūs negribat man uzticēties?

—          Jūs kļūdāties, es jums ticu. Bet jūs man nekādi nevarat palīdzēt. %