Viņpus durvīm

—    Mēs izdarīsim visu, — sacīja Mila. — Tikai jūs.i?

—    Es Lugovojam teicu, — Narevs viņu pārtrauca, — lai viņš tur pārāk neaizraujas ar spolēm. Lai tikai sagatavo materiālu, tālāk mēs paši redzēsim. Citādi vēlāk vajadzēs pārtaisīt…

—    Jā, — teica fiziķis. — Tas ir pareizi.

—    Doktor, pietiks darboties! — Zoja paaugstināja balsi.

—    Nu labi, — neapmierināti norūca Karačarovs. — Ļaujiet man pirms pusdienām vismaz ieiet dušā — vai varr būt jūs mani mazgāsiet arī?

Visi iesmējās, it kā būtu pateikta nez kāda asprātība.

Istomins apjucis skatījās. Viņš saprata tikai to, ka fiziķis tagad kļuvis par sabiedrības centru, tās cerību un tātad arī valdnieku. Cilvēkiem ir raksturīgi meklēt un atrast sajūsmas objektu, bet sajūsminājušies viņi nezina mēru. Un, ja vien rakstnieks nekļūdījās, fiziķim tas patika, viņa balsī jau ieskanējās kaprīzi toņi, kādi raksturīgi cilvēkam, kas ne tikai ļauj citiem par sevi priecāties un sajūsmināties, bet arī pats priecājas un sajūsminās par sevi un nemaz pārāk necenšas to slēpt.

Tomēr, protams, atgriešanās uz Zemi, dzīvē, bija tā vērta. Un, ja Karačarovam patiesi izdosies solījumu izpildīt, viņa slava būs pelnīta.

Viņš uztvēra fiziķa skatienu un negaidot uzsmaidīja tam — ne tā kā agrāk, kā līdzīgs līdzīgam, bet pa jaunam, mazliet lišķīgi. Uzsmaidīja — un par to pats uz sevi noskaitās.

—    Ā, maestro, —- draudzīgi, bet tomēr, kā ievēroja rakstnieks, mazliet nevērīgi teica Karačarovs. — Tātad esat bagātinājuši pasaules literatūru? īstā laikā. — Viņš pagriezās pret Zoju, kas viņu nepacietīgi raustīja aiz piedurknes. — Neuztraucieties, es visu izpildīšu. Lai jums būtu patīkami un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka tuvākajā laikā man būs vajadzīgi spēki…

Viņš īsi pamāja un nozuda savā kajītē. Viņam tūlīt sekoja Narevs. Palikušie, priecīgi smaidot, saskatījās.

—= Acīmredzot ilgi vairs nebūs jāgaida, — teica Jeremejevs. — Būtu labi, ja paspētu līdz jaunās sezonas sākumam. Citādi pēc tam arī netikšu pamatsastāvā.

—   Labi, draugi, ; — sacīja Zoja. — Vera ir pie slimnieka, tā ka viņas vārdā es lūdzu nenokavēt pusdienas. Maestro, kā jūs jūtaties? Mēs par jums piemirsām — tik daudz darba …

—■ Paldies, —1 atbildēja Istomins. — Labi. Grāmatu pabeidzu.

—■ Kādreiz uz Zemes, ~ teica Zoja, — jūs uzrakstīsiet grāmatu par mums visiem, par mūsu bailēm un cerībām.

Vai ne?

—   Es vispār.i; — rakstnieks iesāka, bet tūlīt pats sevi pārtrauca: —; Nu, protams, uzrakstīšu!

—   Un par mūsu doktoru Karačarovu, — sacīja Mila. — Tas ir tāds cilvēks… Ja nebūtu viņa… es nezinu … —

/

Viņa apjuka un apklusa. Zoja ar smaidu palūkojās viņā.

Nabaga fiziķis, ne bez skaudības nodomāja rakstnieks. Viņu rausta uz visām pusēm, un viņam nav glābiņa. Bet kā Narevs cenšas…

*

Narevam bija dīvaina sajūta: viegla un priecīga. Un viņš zināja, ka tas bija ne tikai tāpēc, ka radusies iespēja nokļūt uz Zemes. Tajā bija savas labās un savas sliktās puses. Viss saistījās ar Milu.

Dvēseles dziļumos ceļotājs par sevi smīkņāja? līdz šim ar viņu nekas tamlīdzīgs nebija gadījies, aizraušanos viņš pārdzīvoja viegli. Pašlaik bija savādāk.

Viņš nedomāja un neapjēdza, ka viens no iemesliem, kāpēc radušās simpātijas pārauga daudz spēcīgākās jūtās, bija kapteiņa aizliegums.

Narevs uzskatīja, ka mīlestības aizliegums vērsts tieši pret viņu. Un droši vien ne bez pamata: ja nebūtu viņa sadursmes ar Jeremejevu, kapteinis, iespējams, arī neiejauktos to cilvēku attiecībās, kuri bija uz «Vaļa» borta. Tā vai citādi, Narevs attiecināja aizliegumu uz sevi, un tas izrādījās pietiekami, lai vēl neskaidrās tieksmes pārtaptu dziļās jūtās.

Tas tāpēc, ka Narevs vienmēr bijis opozīcijā pfet varu, lai arī kāda tā būtu, un pret šīs varas rīkojumiem, lai cik tie būtu saprātīgi un savlaicīgi. Tas sakņojās viņa raksturā. Narevs to apzinājās un bija ar sevi apmierināts.

Mīlestības aizliegumu viņš uzskatīja par muļķību, tāpēc, to Narevs drīz vien saprata, ka draudzīgajam rīkojumam nebija tādu seku, kādas varēja sagaidīt.

Viņš lieliski zināja, kas ir «Anemo» (Narevs vispār daudz ko zināja), un viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šis līdzeklis kaut kādu iemeslu dēļ neiedarbojas. Viņš to secināja no cilvēku attieksmes pret Kara- čarovu, no attieksmes, kuras pareizi uzskatīja par mīlestību. «Anemo» vajadzēja vispār nomākt emocijas, padarīt cilvēkus pret visu vienaldzīgus: ne jau velti šis līdzeklis bija tikai tālo reisu kuģu aptieciņās un arī vienīgi tad, ja kapteinis bija uzmanīgs. Līdzeklis nebija nomācis mīlestību uz fiziķi, tātad tas vispār neiespaidoja psihi.

Narevs bija pārsteigts, ka to nav ievērojuši arī citi. Pēc tam viņš saprata un pavīpsnāja. Visa vaina slēpās cilvēku ieradumā ticēt. Viņi zināja, ka emocijām jābūt nomāktām, un ticēja, ka tās ir nomāktas, lai ari ikviena pasažiera uzvedība liecināja pavisam ko citu.

Sapratis, ka ir iemīlējies, Narevs nekavējoties nolēma, ka aizliegums ir bijis kļūda un muļķība. Bet tas nozīmēja, ka no kapteiņa varēja sagaidīt jaunas kļūdas un jaunas muļķības, — vispār tas saskanēja ar Nareva viedokli par varu.