Viņpus durvīm

Kapteinis zināja, kāda būs viņa atbilde, bet viņam pietrūka spēka pateikt to viņai tā, uzreiz: tas bija pārāk briesmīgi un necilvēcīgi! Un ne tikai kapteinis iekšēji pamira: arī pārējie saprata, ka tieši šobrīd, pašlaik, tiek izlemts jautājums, vai viņi vēl atgriezīsies pie tā, kas agrāk bija viņu dzīves saturs, vai arī tas viņiem ir zudis uz visiem laikiem. Viss, sākot ar Sauli un debesīm. Un cilvēki kā pēc komandas pacēla acis uz zemajiem salona griestiem, kas no šī brīža uz visiem laikiem kļuva viņiem par debesīm, un pārlaida skatienu pār gludajām starpsienām, kuras tagad norobežoja viņu pasauli, kas vēl nesen bija bezgalīga, un beidzot apstājās pie kaimiņiem, kas tagad bija kļuvuši par mazu, noslēgtu cilvēci.

—    Zēns, — atkal teica Mila, un visiem kļuva baigi^ — Dēls. Kāpēc jūs klusējat, kaptein? Mēs gaidām!

Viņa notvēra kapteiņa skatienu, visu saprata un nevarēja novaldīt asaras. Narevs piecēlās, naidīgi skatīda-; mies kapteinī. Viņu apsteidzot, pielēca kājās arī fiziķis.

Karačarovs necieta sieviešu raudas. Viņš bija gatavs izdarīt visu, apsolīt iespējamo un neiespējamo, lai tikai raudāšana izbeigtos. Tāpēc viņš nikni un pārliecināti uzkliedza:

—    Mila, izbeidziet! Nepazemojieties! Viņi mums nekādi nevar palīdzēt, bet es varu! Es visu izdarīšu!

Šajā brīdī viņš jutās nevis kā tribūns, bet kā pravietis un, juzdams, ka visu skatieni pievēršas viņam, turpināja vēl skaļāk un pārliecinošāk:

—    Es atradīšu iespēju atgriezties uz Zemes!

Viņš nevarētu pateikt, no kurienes viņā radās šī pār-? liecība par saviem spēkiem un uzdevuma atrisināmību, bet pašlaik viņš sev bezgalīgi ticēja.

Kapteinis uzmanīgi viņā palūkojās.

—   Labi, — viņš teica. — Prasiet no mums visu, kas ir mūsu spēkos.

—    Atveriet, — teica Karačarovs, izstiepis roku pastaigu klāja virzienā.

Kapteinis piegāja pie sienas, un starpsienas matētā daļa izzuda. Ļaužu skatieniem atklājās caurspīdīgais borts.

Nakts spīgoja kā oksidēts tērauds, un nepazīstamas zvaigznes mirdzēja viņiem virs galvām un pie kājām. Pasaule bija nekustīga; bija grūti noticēt, ka tā nav ciets ķermenis, ka kuģis nav tajā sastindzis kā mušiņa dzintarā, bet joņo ar prātam neaptveramu ātrumu. Pasažieri klusēja, skatīdamies tukšumā, kurš visu mūžu bija bijis tikai zvaigžņu fons un nu pēkšņi izrādījās vienīgais, kas atlicis Visumā. Kaut kur neizmērojami tālu šajā tukšumā bija Zeme.

—    Mēs atgriezīsimies, — teica fiziķis, un viņa vārdi noskanēja kā izaicinājums tukšumam un nekustībai.

—   Kaptein, — dziļā klusumā vaicāja ļnna. — Vai drīkst uzskatīt, ka jūsu aizliegums vairs nav spēkā?

—   Nē, — sacīja Ustjugs, vārdus kā skaldīt noskaldi-, dams. — Es to neesmu teicis, un tā nedrīkst uzskatīt.;

Mēs vēl neesam atgriezušies, un neviens neapsola, ka tas notiks rīt. Aizliegums paliek spēkā.

Viņš nogaidīja; visi nospiesti klusēja. Kapteinis piecēlās un gāja uz izeju. Viņš jau atvēra durvis, kad aktrise klusi, bet skaidri noteica:

—    Interesanti, vai tas attiecas uz visiem?

Kapteinis nepagriezās, bet viņam bija tāda sajūta, ka

mugurā būtu ietriekts ass, šaurs naža asmens.

*

Zoja neatraudamās skatījās viņa sejā. Viņai likās, ka viņa jau iepriekš zina visas tās izteiksmes, kas tajā radīsies. Viņa pat nojauta, ka viņš viņai noskūpstīs roku, lai gan nekad nebija redzējusi, ka Ustjugs skūpstītu rokas. Tagad viņam tas bija jādara.

Bet te Zoja viņa sejā ieraudzīja sāpes.

Ustjugs, kā pret šķērsli atdūries, apstājās uz sliekšņa. Zoja pirmajā brīdī uzskatīja to par samulsumu un spēra soli pie viņa.

Ustjugs novērsa skatienu no viņas un paskatījās uz klāto galdiņu ar vīna pudeli — viņam tā izskatījās kā piemiņas obelisks bojā gājušām cerībām; viņš steidzīgi novērsa skatienu sānis, pēc tam atkal palūkojās Zojā.

—          Nekas nav tā… — viņš neskaidri nomurmināja. — Zoja… Nekas nav tā, kā vajadzēja.

—          Kas tev noticis? — viņa čukstus vaicāja. —1 Tu esi slims? Tev slikti?

—          Slikti, — viņš teica. — Sliktāk vairs nevar būt. Es aizliedzu… Viņi… Mēs… Ak velns!

Zoja viņam nevaicāja, ko un kāpēc viņš tieši ir aizliedzis. Viņa pat nesaprata Ustjuga vārdus. Tikai redzēja, ka viņam ir smagi, un izdarīja to, kas viņai tagad likās dabiski — piegāja pie viņa, uzlika rokas uz pleciem, nočukstēja: «Nedomā ne par ko,» — un piekļāvās ar lūpām pie viņa lūpām.

Nākamajā brīdī viņš, pārvarēdams sevi, atgrūda Zoju. Viņa vēl sekundi skatījās Ustjugā, un viņas skatiens pārvilkās ar ledus kārtiņu.

—j Tu nesaprati… — viņš nomurmināja.

Bet viņa negribēja pat klausīties, viņai bija gana. Viņa tika atgrūsta — tagad. Stiprāk apvainot vairs nevarēja—• briesmīgs, nepelnīts apvainojums…

—           Tā, — viņa sacīja, lēni nolaizdama rokas. — Viss ir skaidrs. Brīnišķīgi!

Viņš kaut ko vēl murmināja; viņa neklausījās.

—           It kā es būtu kārusies kaklā… Ko es te runāju: tieši tā es arī uzvedos. Tagad vairs nekad … Ak, ko nu ..

Viņš stāvēja pietvīcis un lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla galvu.

—    Tu pēc tam sapratīsi… Vajadzēs izdarīt injekcijas.