Viņpus durvīm

Narevs pazina sevi un savas spējas simtprocentīgi izmantot jebkādus apstākļus jebkurā situācijā. Viņš jau bija nolēmis, kas viņam jāizdara šajā savādajā pasaulē, un bija pārliecināts, ka iecerēto piepildīs. Būtībā viņš jau bija iesācis. Tagad viņu nodarbināja kas cits: vai maigums netraucēs viņu viegli pieņemt jaunos spēles noteikumus un, gandrīz acumirklī tos apguvušam, spēlēt un apspēlēt citus. Šajā pasaulē, kura bija negaidīti radusies, arī bija savi noteikumi, un Narevs jau bija tos apjēdzis. Viens no tiem: nekavējoties vajadzēja sevi nodrošināt ar to, kā varēja nepietikt visiem. Viņš, liekas, jau bija to sācis un gribēja ticēt, ka tikai salts egoisms, nevis līdzjūtība vai kas cits viņam pašlaik liek sēdēt šai sievietei blakus. Narevs zināja, ka viņš ir egoists, un daudzu gadu laikā bija pie tā pieradis; viņam negribējās mainīt ādu, vecā piegulēja labi, bija piekļāvusies augumam, viņš tajā jutās lieliski. Un tomēr — kāda stīga viņa dvēselē neskanēja unisonā ar pārējām. Kāpēc viņu bija ieinteresējusi tieši šī sieviete — vienīgā, kura šeit nebija vientuļa? Vai izvēli noteica vēlme rīkoties ļaudīm par spīti un tos pieveikt vai kaut kas cits? Kaut ko citu varēja atstāt jaunekļiem …

Viņš ieklausījās. Mila elpoja retāk un mierīgāk; liekas — aizmigusi. Narevs pasmīnēja, ironizēdams par sevi, bet viņa roka turpināja glāstīt īsos, zīdainos matus.

*

—    Mīļais, ko mēs darīsim?

Atkal šī balss — gandrīz bez skaņas, maigi un nesāpīgi iekļūst apziņā. Balss, kurā parasti skan profesionāla uzspēle, kas droši vien nekad neizzudīs. Vai patiešām pat šeit nevar kādu brīdi iztikt bez balss skaņām? Te, kur vienam cilvēkam atvēlēts droši vien miljardu miljardi telpas kubikmetru?

Istomins nepagriežoties kaut ko noburkšķēja. Tūlīt šauras plaukstas viegli nogūlās viņam uz pleciem, pirksti pieskārās kaklam.

—    Ir jau vēls, nevar taču visu laiku strādāt. Tu, mīļais, sevi sadedzini, bet es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi. Un tev draud briesmas sevi izsmelt! Neatceros, kas to ir rakstījis, bet pārtraukt darbu vajag tieši tad, kad kļūst skaidrs, ko darīt tālāk. Tu, protams, atceries, kas to ir teicis.

Viņš domās ierēcās. Viņam tieši nebija skaidrs, ko darīt tālāk, viss bija iestrēdzis, skaidras struktūras vietā auzu tume. Istomins tumi nevarēja ciest.

Protams, viņš nesāka rēkt balsī. Tikai nodomāja: laimes un nelaimes jautājums ir kvantitātes jautājums. Kaut kas ar mēru — laime. Pāri mēram — nelaime. Mēs dažreiz rakstām, ka tāds un tāds bijis pārmērīgi laimīgs. Murgi. Laime — tas ir mērs. Laime: tu strādā un zini, ka pēc tam pabeidzis iznāksi no sava būra un, gabaliņu pagājis, pieklauvēsi pie durvīm, aiz kurām tevi gaida sieviete. Bet nelaime ir cita: šī pati sieviete te sēž un traucē tevi strādāt.

Izdarījis tādu slēdzienu, Istomins noņēma viņas plaukstas sev no pleciem, noskūpstīja tās un teica tik maigi, ka pats nobrīnījās:

—    Ko tad tu gribi?

—• Varbūt aiziesim, pasēdēsim kaut kur? Papļāpāsim… Vai ieiesim Jbārā …

—= Es vēl gribu pastrādāt.

—    Ak, es iztraucēju? Atvaino …

Innas balsī ieskanējās neatkarīgi toņi, un Istomins iekšēji pavīpsnāja: sievietes prot smalki novērtēt situāciju. Pašlaik skaistais dzimums ir deficīts, un Inna skaidri liek saprast, ka es esmu vairāk ieinteresēts saglabāt viņu nekā. viņa — mani. Nekā briesmīga, nekā briesmīga…

—    Es teicu — man jāstrādā.

Viņa mirkli skatījās viņā — savādi, pētījoši.

—    Saki — vai tev tur arī ir sievietes?

Viņš nesaprata.

—    Nu, šajā romānā.

—    Vai tad citādi mēdz būt?

—    Bet kas viņas ir?

—    Ko tu gribi?

—          Es vaicāju: kuras tu tur attēlo? Droši vien ne jau mani. Milu? Vai varbūt tā ir Zoja?

—    Klausies, ko tu, patiešām …

—           Tu droši vien domās esi ar šīm sievietēm, nevis ar mani. Mīļais, pasaki… Tu uzskati, ka esi kļūdījies? Jā? Es traucēju? Tu taču domāji, ka viss būs uz īsu laiku. Zeme bija tik tuvu — un pēkšņi nākas turpināt nejaušo intridziņu … Bet vai tad es tev uzbāzos?

Viņš smagi nopūtās.

—          Klausies, aizej uz bāru viena pati — droši vien tur kāds sēž.

Viņš arī neskatīdamies zināja, ka Inna pašlaik saknieba lūpas, nozibināja acis zem nolaistajām skropstām — transplantētajām, protams, bet vispār — ko tur var zināt.

Viņas soļi attālinoties cieti noklaudzēja. Istomins atviegloti uzelpoja, bet tūlīt arī sadrūma un atkal sāka bezjēdzīgi blenzt diktofonā, it kā ar skatienu hipnotizēdams aparātu.

*

Lifts ātri aiztraucās pa šahtu; skanīgi noklikšķēja ener- godzinēju korpusa slūžas — un kabīne apstājās. Kapteinis izgāja. Uzliesmoja tablo, balss atkārtoja ar sarkanu krāsu rakstītos vārdus: «UZMANĪBU! PARBAUDI INDIKATORU!» Kapteinis ierasti pieskārās krūšu kabatai. Šajā korpusā bija jābūt uzmanīgam.

Iedams garām šaurām durtiņām, Ustjugs ieklausījās klusinātajās balsīs:

«Esmu pirmais uzkrājējs. Enerģija ir normā. Patēriņa nav.»

«Esmu otrais uzkrājējs. Esmu zem slodzes. Patēriņš viena desmitdaļa.»