Viņpus durvīm

—           Tur ir Vera. Viņa izdarīs, — auksti teica Zoja; viņa bija nospiesta, iznīcināta, niknojās uz sevi un juta, ka nesaprot, neko nesaprot.

—           Es runāju par Karski. Mums ir «Anemo». Vajag visiem, ar mani sākot, izdarīt injekcijas.

Tikai tagad viņa uztvēra vārdu jēgu.

—          Apspiest emocijas? Kāpēc? Kā var kaut ko tādu iedomāties?

Viņš atkal sāka paskaidrot. Bet, ja cerēja tā izpelnīties piedošanu, tad velti. Zoja tikai sašuta:

—          No kā jūs nobijāties, kaptein? Un kas, pēc jūsu domām, esam mēs, sievietes?

Mīļā, viņam gribējās sacīt, normālos apstākļos tu būtu karaliene cilvēku vidū, tev nekas nav draudējis, un neko tu nesaproti…

—          Tas ir nepieciešami, — viņš sausi teica. — Sāciet rīt no rīta.

Viņa nozibsnīja ar acīm.

—    Es gribu beigu beigās aiziet!

Viņa spēra soli, un Ustjugs atkāpās, it kā viņa būtu to atgrūdusi ar roku, nevis ar balsi. Viņš sajuta vāro smaržu, kas vienmēr bija ap Zoju, izstiepa roku un pūlējās viņu aizturēt durvīs. — Laidiet! — viņa nikni teica, un viņš atvilka roku.

Viņš ilgi stāvēja durvīs, ieklausīdamies gaistošajos soļos, kas bija labi dzirdami vadības klāja klusumā. Soļi bija apņēmīgi un skanīgi kā zobena cirtieni. Pēc tam viņš apskatīja kajīti, un tā likās viņam naidīga.

Kā par parādību, kas neattiecas uz viņu, Ustjugs do- mājay par to, ka Zojas mīla pārtaps naidā tikpat noslēpumainā kārtā, kādā cilvēki un kuģis pēkšņi ir pārvērtušies anticilvēkos un antikuģī.

Iespējams, ka tas bija dabiski un anticilvēkiem bija jāsāk ienīst tur, kur normāli cilvēki mīlētu?

SEPTĪTĀ nodaļa

Uzmanīgil Ar maliņu, ar maliņu . i. Stāt! Tā nevarēs.

—    Pagaidiet, es pacelšu to galu.

— [2] Viens pats?

—: Nu!

—          Labi, parādiet, kadas priekšrocības dod sports! Visi pa vietām! Vai gatavi? Viens, divi..

Viņi piecatā izvilka no tūristu salona smagnēju iekārtu, kas aizvietoja bāru. Narevs, negaidīdams nekādus rīkojumus, sāka atbrīvot tūristu klāju, lai vajadzīgā brīdī telpu varētu nodot fiziķa rīcībā. Kad dobji skanošā hromētā lāde atradās uz lifta laukumiņa, Narevs atliecās un uzpūta elpu pirkstiem.

Braši! viņš teica.

Viņš skatījās Jeremejevā tā, it kā starp viņiem nebūtu nekā slikta ne kautiņa, ne ienaida. Un futbolists viņam atbildēja ar tādu pašu skatienu.

—t Zelta medaļa! — Narevs svinīgi pasludināja. — Pasniegšana notiks vēlāk: darbs negaida. Nu, ātri, jautri,

veselīgi!.

Medicīna bija pārvērtusies sen un pamatīgi. Ārstēt sli-» mības nācās reti, jo tik tālu nekad nenonāca, to nepieļāva. Pamatā bija automātiska, pastāvīga kontrole pār katra cilvēka veselību un savlaicīga iejaukšanās, ko pacients parasti pat nepamanīja.

Un, lai cik tas arī neliktos savādi, medicīnas uzvara noveda pie mediķu sabiedriskās nozīmes samazināšanās dzīvē. Kad nedeg, par ugunsdzēsējiem nedomā: tāds bija arī ārstu liktenis, un tagad šī profesija prasīja daudz vairāk pašaizliedzības un deva daudz mazāk iespēju godkāres apmierināšanai nekā pirms simt vai divsimt gadiem.

Nevar teikt, ka Zoja bija samierinājusies ar to — viņa nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu būt savādāk. Viņa zināja, ka viņai neprasīs padomu, jo cilvēku veselībai nekas nedraudēs. Bet, tāpat kā kapteinis, kurš zināja, ka nekas nevar noņemt no viņa atbildību par cilvēkiem un kuģi, tā arī ārste Serova nepielaida domu, ka viņa varētu neatbildēt par to cilvēku veselību, kurus liktenis kopā ar viņu ir aizmetis daudz tālāk par pasaules malu.

Un, kad kapteinis viņai deva rīkojumu, viņa bez svār- stīšanās nolēma to nepildīt.

Kapteiņa nemiera iemesls bija emocijas. Ne tikai sekss — jebkuras emocijas varēja būt par iemeslu cilvēku nevaldāmībai, nevēlamiem ekscesiem.

Zoja uzskatīja, ka vadības māksla ir nevis cilvēkiem piemītošu īpašību apspiešana un likvidācija, bet gan to pareiza izmantošana, ka emocijas dod cilvēkam iespēju veikt uzdevumu arī tādā situācijā, kad ar prātu vien nevar līdzēt.

Viņa, protams, nedomāja tik abstrahēti. Viņa domāja par sevi un savām jūtām. Viņai bija sāpīgi un apvainojoši, bet, vērtēdama objektīvi, Zoja saprata, ka pašlaik jebkuras sāpes ir labākas par vienaldzību.

*.. Kļuva dzirdami soļi; kāds no pasažieriem nāca pēc savas destilētā ūdens porcijas. Kāpēc viņi nāca? Droši vien tāpēc, ka daudzu paaudžu laikā bija izveidojies uzskats: tie, kas atbildīgi par zināmu darbību, vislabāk to arī saprot un pieņem pareizus lēmumus. Vai tā būtu veselīgas sabiedrības pazīme? Protams, bet no šejienes līdz nedomāšanai ir tikai solis — pie tam neliels.

6 2004 H3

*

Kapteinis pieklauvēja. Kāda balss atsaucās, un viņš iegāja.

Karačarovs gulēja, atmetis rokas aiz galvas, un skatījās griestos. Ieraudzījis kapteini, viņš nepiecēlās, tikai paslēja galvu un pamāja uz krēsla pusi. Kapteinis apsēdās. Kādu laiku viņi klusēja, pēc tam kapteinis ierunājās:

—   Tā. Sakiet atklāti: vai jūs tā arī patiešām domājat? …

Fiziķis savieba seju nenoteiktā grimasē, paraustīja elkoņus — droši vien tam bija jānozīmē, ka viņš parausta plecus, — un beidzot atbildēja: