Viņpus durvīm

Literāts neatbildēja. Viņš stāvēja, neapzināti spaidot Innas pirkstus. Un laikam bija saspiedis tos pārāk stipri, jo aktrise uzmanīgi atbrīvoja roku. Tad Istomins atjēdzās un pārlaida klātesošajiem izklaidīgu skatienu.

—          Aizdomājāties? — Zoja pasmaidīja. Viņa simpatizēja rakstniekam, tāpat kā visiem, kas necentās sarežģīt viņas dzīvi.

—    Nē… Vispār — nē. Aizdomājos par nākotni.

—          Tas ir interesanti! —1 jautri iesaucās Narevs. — Kā tad nākotne rādās cilvēkam ar bagātu fantāziju?

Istomins tikpat izklaidīgi palūkojās viņā.

Istomins bija no to apsēsto rakstnieku sugas, kuri pamostas pēc ilgas ziemas guļas un strādā dienām un naktīm, līdz kaklam iegrimuši topošajā grāmatā, lai pēc tās pabeigšanas ar atvieglinājuma sajūtu, atkal aizsnaus- tos, ļaudamies notikumu straumei. Tagad Istomins pēkšņi sajuta, ka tukšums, kas bija radies, tikko kļuva zināms, ka atgriešanās uz Zemi tiek atlikta līdz bezgalībai, sāk piepildīties, it kā būtu atvērtas slūžas. Viss, ko apkārt runāja, līdz viņam nonāca kā caur vati, iestrēga kaut kur vidusausī un neskāra smadzenes, kuras pēkšņi sāka drudžaini producēt nākotnes ainas.

—: Vai nu vajag? — viņš noteica balsī, kurā neap- ņēmība cīnījās ar apmierinājumu: galu galā klausītājs ir gandrīz vai lasītājs. — Viss vēl ir pārāk negatavs… un vai vajag par tādām lietām domāt? Man tas iznāca nejauši…

—    Tas ir nepieciešami! — viņu pārtrauca Narevs. — Mums nepieciešama domu un zināšanu apmaiņa: ikvienam no mums taču piemīt kas tāds, kā nav citiem. Tā tas ir vienmēr, un katrs aizejošais cilvēks aiznes kaut ko tādu, kas piemitis visā pasaulē vienīgi viņam. Vakaros mēs visi pēc kārtas stāstīsim — par savām domām, par pārdzīvoto, protams, arī par nākotni.

—    Labi, —• Istomins sacīja un izstiepa roku, lai savā stāstā — varbūt pareģojumā — ar žestu atzīmētu katru pauzi un katru uzsvaru.

*

… Istomins izgāja no savas kajītes un apskatījās apkārt. Salons bija tukšs. Jau vairākus gadus durvis uz pastaigu klāju stāvēja vaļā: kaut kas bija sabojājies — un mehānismu neviens nelaboja. Salona plastikāta apšuvums no vecuma bija zaudējis krāsu, kļuvis raupjš, kam nav patīkami pieskarties. Šur un tur tas bija atlobījies no sienas, dažviet pārplīsis, un caurumos bija redzams tumšs, auksts metāls.

Istomins ieklausīdamies nogaidīja. Pārējo kajīšu durvis bija ciet, no tām nenāca ne skaņas. Rakstnieks zināja, ka vairums kajīšu bija tukšas, tajās agrāk apmetušies pasažieri bija miruši. To mirstīgās atliekas, tāpat kā citi «Vaļa» atkritumi, nonāca utilizatoros, pēc tam sintezatorā un tagad kuģa sistēmā riņķoja pa apli. Dzīvi palikušie varēja sevi uzskatīt par cilvēkēdājiem, bet tas viņus nemulsināja, precīzāk — viņi par to pat nedomāja. Gadu desmitiem ilgā vientulība bija tos novedusi līdz pilnīgam trulumam, bija zudušas jebkuras intereses. Tas

4* 83

bija neizturami — no dienas dienā, no gada gadā redzēt vienas un tās pašas sejas, dzirdēt vienas un tās pašas balsis, vienus un tos pašus vārdus. Agrāk, kad pasažieri bija jaunāki un enerģiskāki, tas nevienu reizi vien noveda pie sadursmēm, kuras beidzās ar asins izliešanu.- Tagad sadursmju vairs nebija, bet tikai tādēļ, ka cilvēki negribēja viens otru redzēt. Viņi visu laiku pavadīja ieslēgušies un pirms iziešanas no kajītēm pārliecinājās, ka salonā neviena nav un var aizskriet turp, kur bija barība — vienīgais, kas viņus vēl dzīvē interesēja. Sintezators — ēdienu izgatavotājs bija no vecuma sabojājies, un pēc to ekipāžas locekļu nāves, kuri vienīgie pazina sarežģītās mašīnas uzbūvi, tas aizvien biežāk ražoja tādu barību, kurai cilvēku valodā pat nosaukuma nebija. Kādā jaukā dienā šķīvjos varēja izrādīties inde, kas būtībā sastāv no tām pašām vielām kā pārtikas produkti. Riska apziņa piešķīra dzīvei zināmu asumu. Kad brokastīs, pusdienās vai vakariņās mašīna izsniedza kaut ko pavisam1 neiedomājamu, ļaudis tā priecājās, ka pat sāka sarunāties — kā agrāk uz Zemes pēc pirmizrādes vai labas grāmatas.

Vispār, ja arī šķīvjos izrādītos inde, neviens negaustos. To, kas notika ar viņiem, nevarēja saukt par dzīvi, un diez vai būtu vērts bēdāties par tās zaudējumu. Tā bija pasīva veģetēšana, izdzišana, idiotisms. Kādreiz cilvēki kaut ko zināja, mīlēja un pēc kaut kā tiecās, bet atmiņa bezdarbībā notrulinājās, izgaisa zinības, dzisa emocijas, • jau sen vairs nebija pēc kā tiekties: nebija mērķu un dzīve bija noslēgusies bioloģiska procesa rāmjos. Ja starp cilvēkiem būtu kaut mazākie kontakti, viņi sen būtu atzinušies, ka gaiaa nāvi, bet tagad par to katrs atzinās tikai pats sev. Droši vien viņiem būtu vajadzējis to izbeigt, bet vajag ne mazumu spēka, lai pieņemtu lēmumu par pašnāvību un uzdrošinātos to izpildīt. Pat tam nepietika spēka.