Viņpus durvīm

Vai mēs tiksim galā? Jau no paša sākuma inženiera domas bija divējādas. Viņa pasaule bija kuģis. Viņam nepalika tuvinieki uz Zemes un planētām. Vecuma dēļ pēc gada viņam būtu jāpāriet rezervē, un tas Rudiku baidīja. Pretstatā vienkāršajai un skaidrajai kuģa pasaulei dzīve uz jebkuras — pat uz visneapdzīvotākās planētas viņam likās ārkārtīgi sarežģīta, visādu noteikumu un likumu pārpilna, kurus viņš nezināja vai arī bija sen aizmirsis. Viņam negribējās atgriezties reglamentu iegrožotā dzīvē, bet jo tālāk, jo vairāk viņš juta to uzmanību, ar kādu viņu vēroja gan Medicīniskais dienests, gan arī tie cilvēki, kas pārzināja lidotāju kadrus. Tā ka pašlaik viņš, no vienas puses, bija neapmierināts, ka notikušais nebija kuģim dabiska parādība un tātad izgāja ārpus viņa pasaules ietvariem, tomēr, no otras puses, aiz muguras palika Medicīniskais dienests un citi nelabvēļi, ; —• Rudiks izslīdēja no viņu redzesloka un sajuta atvieglojumu kā jebkurš, kas atbrīvojies no uzraudzības.

—    Tiksim galā,; — viņš teica.

Lugovojs pavīpsnāja.

—   Ja nu mēs teiksim, ka netiksim galā, — kas tad mainīsies? Vai tad ir izeja?

Lugovojs jutās slikti, lai ari viņš nevarēja likt roku • . uz krūtīm vai sirds un teikt, ka sāp tieši šeit. Cilvēkam var uznākt nelabums, un viņš apguļas un nomirst. Bez tam stūrmanis jutās aplaupīts un apvainots, lai gan viņu neviens nebija ne apvainojis, ne arī mēģinājis kaut ko atņemt.

Viņš patiesi bija zaudējis daudz. Bija sagruvis pamats, uz kura līdz šim balstījās viņa dzīve. Šis pamats .bija kapteinis. Lugovojs paļāvās uz kapteini daudz vairāk nekā pats uz sevi. Un pēkšņi izrādījās, ka viņi ir līdzīgi, ka Ustjugs tāpat nevar atrast izeju no lamatām, kā tas nav pa spēkam arī Lugovojam. Elks sabruka; elka re- zekcija — tā ir sirds operācija; pēc tās ne visi izdzīvo. Un, kamēr kapteinis runjāja, Lugovoju mocīja smagas domas, ka autoritātes ir māņi, ka nevienam nevar ticēt, tikai sev, savām acīm un savam saprātam.

Viņš uzskatīja, ka viņam atņemta ticība.. Tas nebija vienīgais zaudējums. Viņš bija sarūgtināts par kapteini, jo to, ko var piedot kapteinim, kamēr viņš bija gandrīz vai Jupiters, nevar piedot parastam gados pavecam vīrietim. Tagad likās smieklīgi kaut ko gaidīt no cilvēka, kurš reisa laikā bija samīlējies pasažierē. Bija skaidrs, ka ne kapteinis — un jo vairāk inženieris nevarēs Lugovojam palīdzēt, nevarēs viņam palīdzēt atgriezties uz Zemes. Ar ko tad vajadzēja tikt galā, un kas varēja palīdzēt?

Kapteinis auksti palūkojās stūrmanī. — Mainīties var daudz kas. Pagaidām var. Tu saki —= izeja? Atkarībā no tā, ko uzskatīt par izeju.

Izeja bija. Izeja uz nekurieni. Ja viņi iepriekš atzīs, ka netiks galā ar grūto uzdevumu saglabāt uz kuģa normālu dzīvi, ierastās cilvēciskās normas un pieņēmumus, kas ierakstīti Transgalaktikas reglamentā, tad labāk visu izbeigt, negaidot ilgo un mokošo agoniju. Jo, ja netiks galā viņi, kam lidojums bija normāls stāvoklis, ko var prasīt no pārējiem, kas no sākta gala uzskatīja «Vali» par īslaicīgu mītni?

Izbeigt bija vienkārši. Enerģijas rezerves kuģa krātuvēs bija tik milzīgas, ka pietiktu atvērt, reizē tās atbrīvot —■ un kuģis uzplaiksnitu varavīkšņaina liesmā, pārvērstos gaismā, aizlidotu uz visām pusēm pasaules telpā neiedomājamā ātrumā. Neviens . nepagūtu pamosties, bet uz Zemes neviens nesāktu par viņiem sērot: tas jau bija izdarīts iepriekš.

—    Tāda ir izejaT — teica kapteinis, — ja mēs negribam cīnīties. Neatbilst morālei? Bet, ja mēs esam cilvēki, tad mums ir viena morāle; ja atsakāmies no visām grūtībām, kas nākotnē mūs varbūt gaida, tad arī morāle kļūs cita, tāpēc ka no tā brīža mēs pārstāsim būt cilvēki.

Pagāja dažas minūtes, līdz Rudiks sacīja:

—    Neticu, ka tu par mums tā domā.

—    Jādomā tagad, — atbildēja Ustjugs, —■ lai pie tā vairs nevajadzētu atgriezties. Labāk padomāt vēl: priekšā taču daudz gadu. Lai ko arī mēs tagad izlemtu —• mēs izlemjam uz visiem laikiem.

—    Ko tu, — ierunājās Rudiks. — Jādzīvo. Un kas mēs tādi esam, ka varam lemt par citiem? Te tu pāršāvi pār strīpu, kaptein.

—    Es piekrītu Rudikam, — noteica Lugovojs.

«Priekšā daudz gadu,» viņš domāja. «Daudz gadu. Un

nevar būt, ka nav izejas, ka to neatrast visu mūžu. Kap- tenis mūs baida, pārbauda izturību. Bet es tagad zinu, ka viņš nav stiprāks par mani, tātad es neesmu vājāks par viņu un varbūt es arī varu. Izeja kaut kur ir, un es to atradīšu.»

—    Vispār, — secināja Rudiks, — vajag ķerties pie darba.

—    Labi, —■ nobeidza kapteinis. Tad —1 pa vietāml Un modinām pasažierus. Es nedomāju, ka viņiem rādītos jauki sapņi.

PIEKTĀ NODAĻA

Uguntiņas skraidīja pa sintezatora paneli kā skudras pie sava mājokļa. Skaitītāju lodziņos zibēja cipari. Tad noskanēja zvans. Sekundi nogaidījis, inženieris Rudiks atrāva aizvirtņus. No tumšā cauruma uzvēdīja silta, kodīga smarža, kas pēc brīža izgaisa.

—    Gatavs, — teica inženieris, izvilkdams no izejas kameras baltu apaļīgu kontūru krēslu, izlietu no viena plastmasas gabala. Rudiks to nolika uz grīdas, kritiski aplūkoja, apsēdās, piecēlās.