Viņpus durvīm

.Šoreiz Zoja paskatījās viņam acīs ar skatienu, kas lūdza nemelot.

—; Ja es piekritīšu, — viņa klusi sacīja, lai gan abi zināja, ka viņa ir jau piekritusi, — ja piekritīšu, tad tas būs uz ilgu laiku un tev nāksies mani paciest mūžīgi •— līdz nāvei. Tā ka padomā, vai ir vērts*" pēc tam tev nebūs kur sprukt no manis.

—    Esmu padomājis.

—    Uz Zemes būtu vieglāk, tur var aiziet. Bet te…

—          Tas ir labi, — viņš pamāja. —Te tu mani nepame- tīsi.

Viņa nebrīnījās par šiem vārdiem, zinādama, ka viņai piemīt kaut kas tāds, kas liek viņu uzrunāt, it kā tiesības izlemt būtu viņai vienai: palikt vai aiziet. Bet tagad viņa zināja, ka neaizies.

—; Nepametīšu, — viņa noteica gandrīz bez skaņas.

Viņi pašlaik stāvēja tuvu, ļoti tuvu viens otram, un kaut kas viņus mudināja saīsināt, vispār iznīcināt šo atstatumu. Kuģa ārsta tukšās kajītes durvis bija viņu priekšā, un grūti pateikt, kurš pirmais spers soli uz tām.

*

Slāpes izrādījās, spēcīgas, un viņi dzēra, dzēra, dzēra, nebaidoties pārsātināties, un pirkstu galiņi,_pieskaroties ādai, runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Ārsta guļasvieta bija šaura, bet tagad viņiem būtu pieticis vietas arī uz naža asmens. Pagāja vairākas mūžības, līdz klusii iedziedājās ieejas bloķētājs: kāds stāvēja aiz durvīm. Iedegās gaisma. Zoja rāmi smaidīja, Ustjugs steidzīgi pārvērtās kapteinī, pēc tam atvēra. Tur stāvēja Vera.

—; Nu, kas noticis? — aizsegdams ieeju, nelaipni noprasīja Ustjugs.

—< Droši vien pavasaris, kaptein, —« mierīgi atbildēja Vera. — Jūs meklē inženieris.

Viņš saprata: viss sagatavots. Ir laiks.

—          Ak, lai viņi… — viņš nomurmināja, neviļus priecādamies un reizē juzdams sarūgtinājumu.

—          Jā, kaptein, — bezkaislīgi piekrita Vera, skatīdamās viņam garām — uz Zoju.

—           Ak tā.7. — novilka Zoja, viņas plaksti viegli ietrīcējās. — Ej! Bet nekavējies …

Ustjugs pasmaidīja: vīriešiem bieži patīk, ka viņus komandē, tāpēc ka dvēseles dziļumos viņi tomēr tic, it kā komandētu viņi, — sena un skaista ilūzija… Ustjugs pamāja un izgāja, bet Zoja nekautrēdamās piecēlās: ja patīk skatīties, lai skatās. Viņa nesteidzīgi sakārtojās, pārlaida pirkstus galdiņam, ieskatījās spogulī.»

—    Vai jums nav lūpu krāsa?

Verai, protams, bija; pavilcinājusies viņa pasniedza spīdīgo stienīti. Tā krāsa bija pabāla, bet tas nebija svarīgi, — lūpu krāsa tagad bija simbols, uzticības akts… Zoja pasmaidīja.

—    Paldies! Un nedomājiet: tas ir nopietni.

Vera nenoteikti pasmaidīja. Viņas stāvēja katra savā sliekšņa pusē, pēc tam Zoja to pārkāpa un izgāja medicīniskajā nodaļā, piegāja pie apvalka, zem kura joprojām gulēja administrators, pārbaudīja stimulatoru slodzi, nedaudz palielināja jaudu.

—    Vai kalcija nav par maz? — interesējās Vera.

—    Vai jums ir medicīniskā prakse?

Vera ieklausījās: nē, Zojas balss bija mierīga, tanī nebija jūtams izsmiekls.

—          Savādāk nepielaistu lidojumos. Izrādījās, ka ārstu vadāt nav vērts, bet kādam vismaz aparatūra ir jāpazīst.

—           Cik labi! — Zoja bija iepriecināta. — Pārejas laikā mani atkal ieguldīs kūniņā, un es priecājos, ka slimnieks būs ārsta uzraudzībā.

Cilvēki vienmēr ir jūtīgi pret viņiem izrādīto cieņu un pat glaimiem — ja tie nav pārmērīgi. Vera lietišķi pamāja.

—    Es sagatavošu visu pārejai.

Zoja uzsmaidīja meitenei, un viņa atbildēja tāpat.

—    Ustjugs ir labs cilvēks. Reti….

—    Es zinu.

—■• -Ak, — teica Vera, — cik lieliski…

*

Šalca. Tikko dzirdami šalca. Lugovojs pagrieza skaņas pastiprināšanas rokturi līdz galam. Itin kā pazibēja kāds vārds. Liekas — «jūra», bet varbūt arī nebija vārda, tikai trokšņi nejauši sakopojās kaut kā līdzīgi.

Jā, droši vien tas bija tikai troksnis, un nekādas antenas, nekāda pastiprināšana vairs nevarēja palīdzēt sadzirdēt Zemes balsi: ar virziena raidījumu planēta vēl varētu, labākajā gadījumā, uztaustīt kuģi, lai arī tāda varbūtība bija visai niecīga. Vairs nebija sadzirdama tā

balss, kurā Zeme sarunājas ar Pavadoņiem, ar Saules sistēmas planētām, kurā sarunājas kuģi telpā ap Zemi. Lu- govojam arī agrāk katrā reisā bija nācies dzirdēt, kā šī balss pamirst, izzūd telpā, bet tad viņš zināja, ka aiziet ne uz visiem laikiem, ka paies viens divi mēneši — un vārdi atkal atskanēs pastiprinātājā, kļūs aizvien skaļāki, skaidrāki, un tā būs Zemes tuvošanās pirmā pazīme. Šoreiz nebija zināms, vai attālums kādreiz samazināsies, patlaban tas pieauga, pieauga ar katru sekundi, un šim pieaugumam nebija gala.

Pārāk tālu aizgājuši. Zeme vairs nav dzirdama. Viss,

Lugovojs izslēdza aparatūru*

*

Viss bija gatavs.