Viņpus durvīm

Doktors Karačarovs uzkāpa tramplīnā un ielēca. Izni- ris man blakus, pasmaidīja un teica: «Ak kungs, cik labi —= ne dzīve, bet svētlaime! Kā tas man agrāk neienāca prātā?…»

To es dzirdēju arī no citiem. Petrovs ir apmierināts, ka viņam vairs nekur nevajag steigties. Reiz viņš sacīja, ka viņam visu dzīvi ir nācies steigties, un viņš ir ļoti priecīgs, ka beidzot var dzīvot mierīgi — sēdēt krēslā, smēķēt, bet dzīve rāmi plūst viņa acu priekšā. Vai tad skolotāji visu mūžu tā steidzas? Skolotājs taču ir gandrīz kā gids: šodien viņš ar bērniem atrodas kaut kur energocentrālē, rīt — bioķīmiskajā kombinātā, pēc nedēļas — uz Mēness… Droši vien Petrovs zina labāk — tāda dzīve patiesi spiež steigties. Man arī nākas braukāt no vienas vietas uz otru, bet es katrā apstājos uz ilgāku laiku: no pirmajām skicēm līdz darba beigām, kad interjeri ir ne tikai izplānoti, bet arī nostrādāti līdz pēdējam sīkumam.

Manuprāt, mūsu rakstnieks nav labā noskaņojumā, es esmu pārliecināta, ka nevienu no mums viņš pa īstam pat neievēro. Nebiju domājusi, ka rakstnieki ir tādi: manuprāt, viņiem ir jābūt labiem novērotājiem. Tiesa, es neesmu redzējusi nevienu viņa raidījumu, ne arī lasījusi kādu viņa darbu. Narevs teica, ka, tikko Istomins pabeigs savu grāmatu, viņš uzreiz kļūs tāds pats kā mēs. Diemžēl viņa grāmata ir par sen pagājušiem laikiem. Būtu interesanti izlasīt par mums, piemēram, kā tas viss mums beigsies.

Kad Zoja un kapteinis domā, ka viņus neviens neredz, viņi skatās viens otrā. Kapteinis skatās Zojā, nu, es nezinu, kā pateikt, droši vien kā suns, kam pie deguna piekārts desas līkums uņ pateikts «nedrīkst». Viņš skatās skumji. Bet viņa… E)ažreiz it kā slēpj smaidu, citreiz raugās nopietni, bet vienmēr — nedaudz augstprātīgi. Es viņu apskaužu —• enerģiska, patstāvīga sieviete. Dažreiz domāju: kā viņa rīkotos manā vietā? Tāpat vai ari.īi Šīs domas cenšos aizdzīt: kas darīts — darīts. Valentīns ir labs cilvēks. Kas notiktu, ja Valentīns būtu iemīlējis Zoju? Dumja doma. Tomēr galvenā no viņiem būtu Zoja. Bet mums abiem? Nezinu, kāpēc Zoja un kapteinis slēpj savas jūtas — tik skaistas! — viens no otra. Ļoti sarežģīti!

Toties Inna neslēpj neko. Viņa ir laimīga un uzmanīga. Pat uz rosmi nāk nogrimējusies… Viņai tādēļ droši vien ir jāceļas pusstundu agrāk. Viņa arī saka — esot priecīga, ka nav jāskrien uz mēģinājumiem, pirmo reizi mūžā viņai esot tik brīvas dienas, kad var darīt, ko grib. Viņa saka — tā rezultātā, spēlēšot vēl labāk, protams, tur — uz Zemes.

Pēc rosmes un peldēšanās, kā vienmēr, brokastis. Mani uzjautrina planējošie automāti, kas mūs apkalpo. No tiem nāk tīkams silts vējiņš.

Pēc tam mēs izklīstam pa kajītēm un nodarbojamies katrs ar savu, bet ekipāža dodas gatavot kuģi pārejām, pēc kurām mums jākļūst tādiem pašiem kā visi cilvēki. Es aiz garlaicības sāku aplēst, kā iekārtotu savu kajīti, ja nāktos te palikt uz ilgu laiku. Narevs ļoti lieli skices, saka — man katrā ziņā būs jāpalīdz visiem, ja..Ј

Pirms divām dienām sarīkojām koncertu. Inna dziedāja. Viņa dzied labi, balss vēl jauna. Mēs aplaudējām, viņai tas bija ļoti patīkami. Pēc tam skatījāmies filmu. Es jau to reiz biju redzējusi uz Zemes, bet te viss izskatās pavisam savādāk. Toreiz es nolēmu, ka filma ir briesmīgi muļķīga, sentimentāla, kaut kāda samākslota mīlestība un salkanas peizāžas. Šoreiz man tā nelikās, pārējiem droši vien arī: kad filma beidzās, visi ilgi klusēja, negribējās runāt. Kapteinis bija noskaities. Viņš teica, ka vajag izmantot kristālus ar populārzinātniskiem ierakstiem, tas būs noderīgāk. Nezinu, vai tā ir.

Gribējām apmeklēt slimo administratoru, bet pie viņa nedrīkst.- Mums pat nesaka, kas ar viņu ir, kad viņš paguvis saslimt. Smagi slims — un viss. Savādi. Tikai Zoja drīkst pie viņa iet, bet viņa klusē: ārsta noslēpums!

Bet parit, liekas, atkal iegulsimies kūniņās. Atmodī- simiēs droši vien jau tuvu Zemei, un bailes paliks aiz muguras, tur, kur mēs esam pašlaik.»

*

Administrators miegā dziļi elpoja. Kajīte ar ievainoto gan nav piemērotākā vieta, lai meklētu sievietes roku un turētu to savā un, aizmirsis visu pasaulē, sajusti baudu tādēļ vien, ka sieviete ir šeit, blakus, tagad un vienmēr, — bet kapteinis tieši tā darīja, un sirdsapziņa viņu nemocīja.

Zoja neatņēma roku. Viņa tikai iēsānis paskatījās un viegli pašūpoja galvu. Ustjugs pamāja par zīmi, ka visu saprot, un viņi atkal sastinga pie caurspīdīgā apvalka.

—    Redz, kā iznāca, —? kapteinis pārtrauca klusumu.

Viņš izveseļosies.

—    Es nerunāju par viņu.

Zoja atkal paskatījās viņā un novērsa acis.

—    Zemes nebūs, un es joprojām esmu kapteinis. Taisnību sakot — apjucis kapteinis. — Pašreiz viņa balsī nebija komandiera stingrības, un Zoja nopriecājās, ka viņš ir atklāts viņas priekšā: tas arī viņai pašai līdzēja pārvarēt neērtības sajūtu, kas radās, tikko viņi palika divatā, zinādami, kam jānotiek vistuvākajā laikā, un nevarēdami saņemties pirmajam solim. Skaļi Zoja neteica neko.

—    Mēs esam šeit, — secināja Ustjugs. —Un mums nav citas izejas.