Viņpus durvīm

Pametis salonu, administrators piegāja pie lifta šahtas, kas savienoja pasažieru klājus ar vadības stāviem, kur atradās centrālais postenis un ekipāžas kajītes.

Kā jau visi, kas uz kuģiem nestrādā, bet izmanto tos vienīgi kā transporta līdzekļus, Karskis neviļus uzskatīja «Vaļa» salonu, zāles un komfortablās kajītes par šīs sarežģītās inženierbūves centru un pamatu. Vadības klājs ar tā skopo un racionālo apdari, ar citu — tehnisku eleganci, mēraparātu mirdzumu, spilgto gaismu un silto mehānismu tikko jūtamo smaržu administratoram likās negaidīts un pat svešs kuģim. Bet novērtēt iespaidus neatlika laika, un viņš droši devās pa gaiteni uz priekšu.- , —; Stāt! — viņš izdzirdēja.

Karskis nodrebēja un apstājās. Atskatījās. Neviena nebija. Bet balss skanēja — monotona un paklusa.

—    Vai noslēdzi vidējo? Vai noslēdzi vidējo?

Administrators piespiesti iesmējās un ar plaukstu pieglauda matus. Viņš saprata un devās tālāk.

—■ Ārējie ieslēgti, —; paziņoja cita balss. — Ieslēgti.

—          Uzmanību, uzmanību. Septiņpadsmitais lūdz uzmanību. Piektais indekss — augstāks.

—    Esi uzmanīgs — otrais ir režīmā.;?

—    Trīs, septiņpadsmit, astoņdesmit astoņi, divi, divi…-

Tas bija kuģis, kurš runāja, ziņodams ienācējam par to,

kas satrauca vai, gluži otrādi, kam bija jānomierina cilvēki. Kuģis pats sevi uzmanīja; savādāk trīs cilvēki fo nevarētu pat izkustināt no vietas, nerunājot nemaz par mehānismu tūkstošu vadīšanu nedēļām ilgā lidojuma laikā.

Kuģis runāja, bet cilvēku nebija. Nebija jūtama nekāda kustība, it kā ekipāža vispār negatavotos reisa nobeigumam.

Administrators atkal palūkojās savā hronometrā. Katru reizi viņš to darīja arvien nervozāk.

Viņš sāka iet ātrāk un, piegājis pie ieejas centrālajā postenī, ar visu delnu piespieda plāksnīti.

Ieeja neatvērās. Tā pati monotonā balss noteicaj

—    Ieeja tikai ekipāžas locekļiem. Atvainojiet.

Administrators pacēla roku pie krūšu kabatas. Izņēma

plānu plāksnīti. Federācijas Padomes apliecība atvēra jebkuras telpas durvis, lai kur tā atrastos un lai cik arī ierobežots'būtu cilvēku skaits, kam ir tiesības tajā ieiet. Karskis ar acīm sameklēja šauru spraugu.. Ar pirkstiem pieturot, ielika tajā plāksnīti.

Nekas nemainījās. Tikai frāze, ko izrunāja automāts, skanēja savādāk:

—          Centrālajā postenī neviena nav. Ieeja aizliegta. Atvainojiet.

Karskis apmulsis saknieba lūpas. Tas, ka automāts viņu neielaida, bija dabiski: kuģa centrālais postenis bija tāda telpa, ko varēja apmeklēt tikai speciālistu klātbūtnē, tā ka tas neuztrauca administratoru. Bet ko nozīmē, ka postenī nav neviena ekipāžas locekļa, lai gan kuģis atrodas blakus Zemei?

Tas jau liecināja par nepatikšanām.

Kas būtu varējis notikt? Izmiruši visi, vai?_Varbūt ekipāža devusies uz Finišu, neuzmodinājusi pārējos? Varbūt

visi paguvuši izkāpt, bet viņš aizgulējies un par viņu aizmirsuši? Murgi.

Vai kaut kas tomēr nav noticis… vai kaut kas nav noticis uz Zemes?

Kas tieši? Kataklizma? Epidēmija? Karš? Atnācēju iebrukums?

Domas nāca prātā cita par citu muļķīgākas.

Un tomēr — kaut kas ir noticis. Spriežot pēc tā, ka uz kuģa viss, liekas, ir kārtībā, nelaime notikusi tieši uz planētas.

Uz Zemes notikusi nelaime, bet viņš, Federācijas Padomes loceklis, ieslēgts kuģī. Nelaimē katram vadītājam ir liela nozīme, katram atradīsies uzdevums, kas, iespējams, tikai viņam ir pa spēkam. Te nedrīkst palikt. Pienākums sauc viņu tur, kur grūti. Centrālajā postenī nevar nokļūt, tatad nevar arī saistīties ar Padomi. Jārīkojas savādāk un apņēmīgāk.

Karskis pieņēma lēmumu, iedams pa gaiteni atpakaļ, kuģa balsis vairs neievērodams.

Kajītē viņš paņēma nepieciešamākos dokumentus, ielika tos nelielā ceļasomā un izgāja salonā.

Bija kluss. Viegli ietrīsējās grīda — lejā ieslēdzās un pēc dažām minūtēm izslēdzās kāds no dežūrmehānismiem. Administrators devās uz izeju. Viņš soļoja droši kā cilvēks, kurš zina, ka izmanto savas tiesības.

Kad viņš bija nozudis aiz durvīm, no savas kajītes iznāca Petrovs.

Pasažieru klājs ar kutera klāju bija savienots tieši — ar tā saucamo evakuācijas ceļu, bet Karskis to neizmantoja: iespējams, ka tas iedarbinātu trauksmes signālu. Administrators piegāja pie iežogojuma, aiz kura atradās kuģa galvenā šahta, • uztaustīja plāksnīti un atvēra eju. Viņš sataustīja ar kāju vītņu kāpnes, kas veda šahtā blakus lifta akai, un sāka kāpt lejup.

Tālu augšā dega vāja gaisma. Kāpnes zem kājām klusu dunēja. Karskis kāpa lejup ilgi. Pēc tam viņam pašā acu priekšā uzliesmoja sarkans uzraksts. Tas mirgoja.

Bīstami! Bīstami!

Administrators pagriezās un sāka kāpt augšup. Viņš tik tikko nesagrūdās ar Petrovu.

Abi atkāpās — katrs pa vienu pakāpienu un dažas sekundes stāvēja, pūlēdamies saskatīt viens otru.

— Kas te ir? — administrators pusbalsī noprasīja.

—          Pasažieris Petrovs. Un tas tātad esat jūs, administrator?

—; Kāpēc jūs man sekojat?

; — Es nedomāju jūs traucēt.

—          Vai jūs zināt kaut ko — kas noticis, kāpēc mūs ne-* izsēdina?

—    Nē. Bet varbūt nav vērts riskēt?

—■ Kāpēc jūs tā domājat?

Petrovs neatbildēja.

—    Man jābūt uz Zemes, — teica administrators.