Viņpus durvīm

—          Ak tā, — gandrīz vienaldzīgi atbildēja Petrovs. 1 — Man arī. Es iešu kopā ar jums.

Karskis brīdi nogaidīja, novērtēdams apņēmību, ar kādu šie vārdi tika izteikti. Dzīvē, tāpat kā politikā, viņš bija reālists.

—    Ejam. Divdesmit pakāpienus augšup. Es tiku cauri.;

Viņi uzkāpa.

—    Uzgaidiet. Es iešu pa priekšu.

—    Nē, — sacīja Petrovs.

Viņi nogāja dažus soļus pa tumšo gaiteni.

—    Lūdzu, tagad.

—    Šeit.

—    Bet vai jums ļaus Finišā nosēsties?

Karskis neatbildēja, meklēdams ieeju ellingā. Šoreiz vi- viņa plāksnīte līdzēja. Noskanēja viegls zvans.

Ahā. Tagad mēs gandrīz jau esam mājās.

*

Ustjugs klaiņoja pa kuģi un domāja, līdz pagura. Tad viņš atgriezās centrālajā postenī. Uz paneļa dega izsaukuma zaļā uguntiņa. Kapteinis ieslēdza tridisakarus, cenz- 'damies nesteigties, bet pret paša gribu balss noskanēja mazliet pieglaimīgi, tādēļ ka viņā bija atdzīvojusies cerība. Komandors iznāca no nekurienes un nosēdās tri- diekrāna nišā. Kapteinis paskatījās viņā, saprata un sacīja:

—    Es jūs uzmanīgi klausos.

Ko darīsi?

—- Komandor, atklāti sakot, nezinu. Gribēju atcerēties, varbūt kas tamlīdzīgs jau ir ar kādu atgadījies, vismaz grāmatā. Neatceros. Nekādas pieredzes. Tātad — apstākļi noteiks. Vai… izdevās kaut ko izdomāt?

Gaisa flotes pavēlnieks atbildēja pēc brīža?

—           Jā, tava prioritāte ir neapstrīdama Nē, nekā Iepriecinoša. Izstāstīšu. Bet vispirms: Padome grib runāt ar administratoru Karski.

Ustjugs saprotoši pamāja.

—    Klausos.

—    Pamodini viņu. Paskaidro situāciju. Es te pagaidīšu.

—" Jūs gan vadāt uzmanīgi, — Petrovs atzinīgi teica. Administratora roka gulēja uz vilkmes sektora.

Mēs braucam ar šeit pieļaujamo ātrumu. Telpā ap Zemi vilkmi dažkārt nākas mērīt gramos, bet attālumu —; centimetros. — Roka mazliet atbīdīja sektoru, kuteris jūtami nodrebēja. — Te nelido pa taisnēm, un tas arī nav vajadzīgs. — Administrators ieskatījās. —■ Kas tas par putnubiedēkli? Palaidīsim to garām.

Priekšā rēgojās savāda mašīna — cilindrs ar nedaudz paplašinātiem galiem, līdzīgs diegu spolītei. Kuģītis nekādi neatgādināja transgalaktiskos lainerus un mierīgi dreifēja savā orbītā, aizsegdams zvaigznes.

& Tādus es neesmu redzējis, — atziAās Petrovs.

i—; Tas ir kāds no palīgdienesta. Vai nav vienalga.

*

—    Komandor, viņa navl

—    Administratora?

—    Un kuteris prom. Komandors drūmi pamāja ar galvu.

—    To varēja gaidīt.

—    Tas ir bīstami, komandor. »

—. Varat nepaskaidrot. Gaidiet, es jūs pēc tam izsaukšu.

*

— Administrator! —; Petrovs saķēra Karski aiz rokas. — Skatieties!

Karskis acumirklī ieslēdza bremzes.

Negriež ceļu, it kā pasaulē nebūtu noteikumu! Sadodiet kārtīgu vēju ostas priekšnieclbail

• —■ Ostā vispirms ir jānokļūst. Šis, liekas, iet uz Finišu. Varbūt tas zina, kas notiek? Pārslēdziet sakarus uz kopējo — nulles kanālu.

—To es zinu.

Pārslēdzējs noklikšķēja, un kutera kabīni piepildīja kliedziens:

—■ «Vaļa» kuteri! Ja nebūs atbildes . ir

Administrators noklepojās.

—          Te —: kubā pieci —: trīsdesmit — astoņdesmit divi! Kas notiek? Kāpēc Finišs nepieņem kuģus? Atbildiet!

Petrovs saspringtā balsī noprasīja:

—    Ko viņš, jūsuprāt, gatavojas darīt?

Strupastainais kuģis izlīdzināja ātrumu. Tagad tas gāja

kaut kā sāniski, ar vienu galu pagriezies pret kuteri. Administrators izdzirda:

—          Kuteri, pie jums tīrītājs. Nekavējoties bremzējiet un atgriezieties uz sava kuģa!

—           Kosmofiniša dispečeri — izsauca administrators. — Esmu «Vaļa» kuteris. Lūdzu pavēlēt kapteinim kubā pieci ■— trīsdesmit…

Dispečera balss viņu pārtrauca?

—1 Kuteri, izpildiet rīkojumu: nekavējoties bremzējiet!

«Sazvērestība,» pazibēja Karska smadzenēs. «Kaut kas ar Padomi, citādi grūti iedomāties… Nē, neparko!»

Petrovs redzēja, ka administratora pirksti sažņaudzas uz vilkmes sektora. Karskis, spītīgi noliecis galvu, skaidri izrunāja:

—■ Dispečer, esmu administrators Karskis, Federācijas Padomes loceklis. Steidzos. Lūdzu nodrošināt manevra brīvību.

—          Es —; tīrītājs! —= iejaucās balss no kuģa. — Esmu gatavs uzbrukt kuterim. Gaidu komandu.

—    Spēcīgi teikts, — nosacīja Petrovs.

Karskis pašķielēja uz ceļabiedru.

—    Es izraušos.

—    Jūs riskējat, administrator.-

—1 Baidāties?

—    Ne par sevi.

49

Karskis pabīdīja sektoru. Kuteris uzņēma ātrumu.

3 — 2004

—    Operator, vai mērķi redzat?

—    Redzu kuteri.

—    Piecas sekundes. -Uzmanību. Četras!

—    Komandier …

—    Trīs …

—1 Komandier, kā tad tā! Es to nedarīšu!

—    Pavēlu!

—    Tur ir cilvēki! —: Nulle! Impulss! Operators klusēja.

—    Impulss!

Tīrītāja komandieris pielēca kājās, atgrūda operatoru no pults, piesēdās pats. Kuteris bija paguvis jau aiziet tālu.

—    Trīs grādi pa labi! — viņš uzkliedza pilotam.

—    Kā vārdā, kaptein? —■ klusi vaicāja pilots.

—          Tas ir mēris, — teica komandieris. — Ļaunāk par mēri — nāve.

—    Kas ir mēris? — jautāja pilots. — Bet, ja nāve, tad

nogalināt taču gribam mēs? *

—• Klusē, administrator, klusē!

—          Es jau to gaidīju: kas gan ir spējīgs nogalināt cilvēku?

Karskis atkal noliecās pie mikrofona.

—    Esmu nelaimē. Lūdzu palīdzību. Runā administrators

Karskis… *