Viņpus durvīm

—    «Gulbi», es astotais. Atslēdzieties no diselektro un klausieties manī! Jūsu manevrs tiek atlikts. Palieciet orbītā, esiet gatavi palaist «Vali», jo tam ir priekšroka. Apstipriniet! — Viņš izdzirdēja neapmierinātu rūkšanu un atgriezās pie «Vaļa». — Astotais — «Valim». Pametiet orbītu pa septiņi — viens — pieci. Pieļaujamā tuvumā iet «Gulbis», esiet uzmanīgi, viņš jūs palaidīs. — Dispečers atkal uzmeta skatienu gaismas ekrānam. — Hallo, diselektro uzrāda šķērsli. Ko redzat ceļā?

«Vaļa» kapteinis nokrekšķējās.

—    Tas taču ir «Gulbis»! —■ viņš sacīja. —; Izmetuši bā- ciņu, lai pēc tam varētu precīzi atgriezties savā vietā.; Varbūt paķert pa ceļam, ko? Sodīsim slaistusj t

Sekundi dispečers pārlika; Bāciņa ir, lēts paņēmiens tiem, kas grib paspīdēt ar finiša precizitāti, ja vēl nav smalkas navigatora intuīcijas. Tas ir aizliegts paņēmiens, jo ap Zemi jau tā ir šauri. Nebūtu par ļaunu atņemt «Gulbim» inventāra mantu, lai kapteinis Steļkins pēcāk atpērkas: bāciņa ir dārga.

—          Atlikt, — viņš dusmīgi noteica. — Izmanto priekšroku, ja tā ir dota.

—    Labs ir, izslīdēšu, — piekrita Ustjugs no «Vaļa».

Tagad, protams, atkal varēja nodot vadību diselektro,

bet bija izgadījies brīvs brīdis — un dispečers atļāvās vēl pavērot kapteini, lai gan Ustjuga seja bija pazīstama visos sīkumos^ no plankumiņa uz zoda līdz rētai uz labā vaigu kaula — mūžīgai un mīļai piemiņai īto kādas ekspedīcijas jaunībā. Šodien Ustjugs bija jautrs"; vispār tāds savāds.

—    Cik tev pasažieru? Ko iedot izkraušanai?

—■• Deviņi. Pietiks ar mazo kuteri.

—          Tā jau flote aizies bojā, — sacīja dispečers. — Daži kapteiņi nedomā par ekonomiju. Bet krava?'

—; Roboti un augstākās klases iekārtas restaurācijai.

Ustjugs vairs neskatījās uz dispečeru: uzmanība bija jāpievērš vadības iekārtai. Paklausot skaitļotāja komandai, «Valis» slaidi pameta orbītu, tikko manāmi samazinādams gaitu. Ustjugs māk finišēt. Tomēr — kas noticis ar viņa fizionomiju? Dispečers izmantoja mirkli, kad kapteinis varēja atraut skatienu no indikatoriem.

—          Vakar ballē esi pārcenties, vai? Atzīsties, liekot roku uz sirds!

Kapteinis Ustjugs svinīgi uzlika roku uz sirds.

—          Viss skaidrs, — noteica dispečers. — Sirds, starp citu, atrodas kreisajā pusē. Arī kapteiņiem.

—           No bezdarbības jūs tur, finišā, kļūstat stulbi, —- Ustjugs saniknots noteica. : — Kur tad es, tavuprāt, rādu?

—    Pa labi, protams, — uzjautrināts sacīja dispečers.

—    Slikti gulēji?

—    Nē, bet tu gan … Ak!

Tad tāpēc viņam tāda seja …

—           Ustjug, — dispečers klusi un saspringti teica. — Atceros: rēta tev bija labajā pusē. Nu, no tās reizes, kad mums — tur — norāva pārsegu …

Kapteinis pieskārās rētai.

—    It kā būtu vietā.

—■• Ustjug, kuru roku tu pašlaik pacēli?

—          Labo, protams, — dusmīgi noteica kapteinis. — Labi, man laiks pāriet uz rokas vadību.

—          Nē, nē! Skaties manī uzmanīgi. Kuru roku es izstiepju? Redzi?

Kāds no garāmejošajiem dispečeriem tikko novaldīja smieklus un atgājis čukstus paziņoja kaimiņiem, kas tai mirklī bija brīvāki, ka kolēģis pirmklasīgi nes cauri kapteini Ustjugu.

—    Nu, kreiso! Skaidri redzu.

; — Vai esi aizmirsis, ka kreisā man ir protēze?

—    Reģenerāts, — izlaboja Ustjugs. •— Kas to var atšķirt?

—    Vai tad toreiz reģenerēja? Kur tava atmiņa?

—   Jakā aizmirsu, — nepacietīgi sacīja Ustjugs. — Nu, vai tas ir viss? Vai tagad tiem, kas atgriežas no reisa, ieviesti šādi testi?

«Vai viss?» dispečers padomāja. Viss, viss. Lai sēžas. Tad noskaidrosim, kas tur viņiem sanācis. Laikam sakari nav kārtībā un apgriež visu otrādi. Lai sēžas. Nav nekāds joks — aizturēt orbītā kuģi, kam dota priekšroka. Aizturēt smieklīga iemesla dēļ, pārmērīga nodrošināšanās pret nevēlamām sekām.

—    Viss, mans labais, — viņš teica. — Jums niķojas tridisakari. Nav labi, kaptein. Lai nu kam, bet tev.. , Labi, pietauvojies! Aizsūtīsim tev meistarus.

Ustjugs paraustīja plecus.

—    Sapratu. Eju uz Kosmofinišu.

Kādu brīdi viņi vēl skatījās viens otrā, katrs redzēja sarunas biedru kā ātri gaistošu trīsdimensiju būtni. Ustju- gam būtu vajadzējis tikai izdarīt vienu kustību — ieslēgt automātu orbītas pamešanai —, un pēc stundas ceturkšņa, pat ātrāk — pēc divpadsmit minūtēm viņš tuvotos Finišam, izlaistu pārejas posmu, pieņemtu uz borta Finiša komisiju — mediķus un muitniekus… Ustjugs vilcinājās.

—   Nē, nekas, sakari niķojas, — nomierinoši sacīja dispečers. — Kas gan cits?

—    Zini, — lēni noteica Ustjugs, — varbūt arī, ka sakari. Par aparatūru atbild Rudiks. Bet es neticu, ka Rudi- kam sakari darbotos paši pēc savas iegribas un viņš mani pat nebrīdinātu. Padomā — varbūt šīs blēņas var izskaidrot vēl ar ko citu?

Varēja jau ar kaut ko citu arī. Taču dispečers saprata, ka izskaidrojums bija diezgan briesmīgs. Zem vasaras krekla mugurai pēkšņi kļuva karsti. Bija noticis kaut kas ļoti briesmīgs. Bet kas?

—    Es tevi sapratu, — viņš teica un turpināja oficiālā tonī. p-i Kapteini Ustjug, atļauju manevram atceļu. Ieņemiet rezerves orbītu!