Viņpus durvīm

L - mit reižu, un darbība nevienā izrādē nav atkārtojusies tālāk par otro ainu. Piecdesmit dažādas attīstības, dažādi fināli. Es katrā atradu jaunu pagriezienu! Sezonas sākums ir pēc nedēļas, es varēšu palīdzēt… Paldies, mīļais, — viņa pateicās Istominam. Viņas žesti pauda sava lieluma apziņu. — Jā, iedomājieties, es šeit, uz kuģa, izgatavoju brīnišķīgu komplektu -r- speciāli atklāšanai…

—                Es vienmēr iepriekš zinu, iesitīšu vai ne. Gadās —- ieņem labu pozīciju, visi gaida — miljoni cilvēku! — bet es jūtu: nebūs. Un pasēju. Agrāk es, vienalga, situ uz vārtiem, bet pietiek neveiksmīga sitiena —; un tu sāc šaubīties un pēc tam tā arī aizej no laukuma neiesitis. — Viņš uz brīdi sadrūma, zilās acis satumsa.

—    Uz Antoras es spēlēju slikti. Neredzējāt? Nekam nederīgi. Satikos ar Milu — kas te vairs par spēli… Kauns. Atceros, cik pretīgi spēlēju: nezināju, kur rokas, kājas likt… — viņš runāja ātri, acīmredzot viņam jau sen gribējās izrunāties un uzklausīt mierinājuma vārdus, ne formāli laipnus, bet patiesus: sarunu biedrs tādos gadījumos meklēja ne vārdus, bet domas, kas otram palīdzēja saņemties.

—   Jā, tā gadās, — pamāja Istomins. — Tāda situācija ir,?, Vai jūs esat lasījis Karļenko?

—    Karļenko? Neatceros. Droši vien ne.

■— Ko tad jūs lasāt?

—   Vispār — daudz. Pašlaik neatceros, kas bija pēdējais. Kaut kā nespēja aizraut. Bet vispār — kādreiz cilvēki droši vien mācēs visu. Gan labi spēlēt, gan labi rakstīt…

—    Tas ir pašapmāns, — Istomins pēc brīža atbildēja.

—    Pirms simt vai divsimt gadiem cilvēki tāpat domāja par mūsu laiku: harmonisko cilvēku laikmetu… Taču ne jau harmoniskie virza progresu, bet gan tie, kas izsaka sevi vienā jomā. Diennaktī joprojām ir divdesmit četras stundas, bet prasības kļuvušas daudz augstākas. Literāts ar pagājušā gadsimta tehniku tagad neizdotu pat vienu grāmatiņu. Piemēram, Rugojevs, lasījāt?…

—    Pilnīgi pareizi. Es skatījos vecu spēļu ierakstus. Mēs to izdarītu desmit minūtēs. Un kā mēs trenējamies » viņi neizturētu tādas slodzes.

•— Vai tad ir laiks rūpēties par harmoniju? Pēc ceļojuma būtu labi padzīvot mežā vai kaut kur pie ezera — liiimba, makšķere… Rīt uz Zemes es ieiešu savā kabinetā, bet man izstrādājies reflekss: tur man ir jāraksta…

—   Vai jūs tā noskaņojat sevi? Vai tas ir no dzimšanas?

—   Jā, droši vien tāpat kā jums.

—   Ar mani ir savādāk. Mani eigenizēja. Iepriekš… nu, kad es vēl nebiju piedzimis, izlaboja ģenētisko ainu, Īdi es būtu pa īstam noderīgs sportam. Mans tēvs bija l.ihs centra uzbrucējs, un viņš gribēja, lai es būtu vēl Idbāks. Tiesa, no manis iznāca pussargs. Vidējais variants, kā mēdz sacīt pie jums.

—    Tas ir labi, jums nevajadzēja ne par ko šaubīties.

—    Nu, es zinu, ko spēju. Māku padot bumbu, apvest, atņemt, pārvaldu izrāvienus, spēka paņēmienus, pārredzu laukumu, protu izvēlēties pozīciju. Dribls, ātrums, spēle ar galvu, noturība sadursmē un, protams, sitiens. Jūtu bumbu kā sava ķermeņa daļu. Un to visi zina. Rīt redzēsit, kā mani sagaidīs. Lai gan es nospēlēju galīgi slikti — un tomēr… Bet kā sagaidīs jūs?

—    Nu, tādi kā es nav pārāk pazīstami. Zina tos, kas raksta grāmatas — kāršu komplektus. Jūs droši vien esat redzējis: uz stingra plastikāta, abās pusēs — pabeigta epizode.

—   Kā tad, protams. Jauc, kā gribi, — katru reizi iznāk pilnīgi jauna grāmatiņa. Un kompakta.

—    Bet es tā nemāku, tas mani arī nevelk. Rakstu palēnām. Jūs tātad esat triumfa gaidās.

—    Saprotiet — tas nav galvenais. Te viss ir kopā. Debesis. Mākoņi. Vējiņš. Stadions. Daudz gaisa, smaržo ziedi… Komanda. Bumba. Bet puiši mani bārs. Јa īstam. Savādāk nevar: es slikti nospēlēju. Iedomājoties par to, uzreiz gribas, lai tas nav rīt, kaut vai nedēļu vēlāk… Ko Mila domās? Bet ko tu padarīsi?

—    Neko.

•.v

Lugovojs drudžaini grozīja limbus.

—   Dzīves prieki! — viņš norūca. Tā reizēm burkšķēja kapteinis Ustjugs. — Ei, šef!

2*

19

Viņš attapās, ka sakari ar inženieri ir izslēgti, un pieskārās pogai. Centrālais postenis uzreiz itin kā divreiz

palielinājās: tur, kur tikko bija gluda šķērssiena, radās plaša telpa, tajā pults, kuģa gaitas kontrolaparāti, dzinēju un enerģētisko sistēmu indikatori. Inženieris Rudiks pacēla papliko galvu. Likās — viņš atrodas tepat blakus, lai gan īstenībā tas bija tikai tridiefekts, inženierposteņa trīsdimensiju attēls, kas atradās citā — kuģa energo- dzinēju korpusā, simt metru garas caurules — ass šahtas otrā galā; šī ass kā lapsenes viduklis savienoja abas kuģa daļas. Rudiks pakustināja gaišās uzacis.

—ī Kas tev tur ir, stūrman?

-Hi Zeme nezin kur pazudusi, — gandrīz pavisam mierīgi paskaidroja Lugovojs. —i Vajadzīgajā virzienā tās nav,

—    AKa, •— vienaldzīgi noteica inženieris, mirkšķinādams bālganās ačeles. Viņš pamāja un atkal pievērsa skatienu pultij, pastiepa roku, kaut ko pagrieza, apmierināts izstiepa lūpu.

—   Es runāju nopietni.

—   Nopietni runājot, — Rudiks aukstasinīgi atbildēja, — tā nenotiek.