Viņpus durvīm

—           Kas gan ir šis pusotrs mēnesis salīdzinājumā ar laiku, kas mums vēl priekšā?

—           Mums priekšā ir dažādi laiki. Es uz Zemes nebūšu ilgi. Nodošu materiālus — slimības vēstures no Otrās Bultas planētas, izdarīšu kontroleksperimentu…

—          Vai uz Otrās Bultas visas sievietes ir tik brīnišķīgas? Lai gan, protams, ne — jūs visur būsit izņēmums. Bet kas ar jums bija noticis?

—    Ar mani? Nekas.

- Bet slimība?

Viņa pasmaidīja.

—           Ne jau es slimoju. Lai gan, iespējams, zinātnē paliks «Serovas slimība».

Zoja centās, lai tas neizskanētu pārāk pašpārliecināti.

Fiziķis uz mirkli atkal kļuva nopietns.

—    Jūs tātad esat kaut ko pabeigusi. Apskaužu.

—           Nu, vēl ne gluži. No turienes nav regulāras satiksmes ar Zemi un arī ar Antoru — reta. Tāpēc es izmantoju izdevību. Bez tam… negribējās tur palikt.

—    Bet kas būs tālāk?

—           Aizbraukšu uz kādu visdziļāko nomali — meklēt jaunu slimību.

—    Kādēļ tik tālu? Lūk, es — sirds skarta…

—    Ak kungs, — viņa noteica. — Cik banāli!

—    Varu savādāk: gribu, lai jūs būtu kopā ar mani.

—    Jūs esat radis precīzi izteikt savas domas.

—           Nesaprotu, kāpēc es nevarētu runāt tieši to, ko domāju. Zinātnē nav pieņemts noklusēt. Katrai parādībai ir savs vārds, un, atsakoties no tā, jūs neko nevarēsit pierādīt.

—    Vai jums neliekas, ka riskējat?

—           Man nav ko baidīties: sieviete apvainojas tikai tad, ja nesaņem pēc nopelniem. Galu galā katra cilvēka uzvedība — arī jūsu tai skaitā — ir izsakāma vienādojumos. Bet risināt vienādojumus es esmu pieradis.

—           Un kādi secinājumi no tā izriet? Man, nezinošai, droši vien to nesaprast?

—           Šo to es varu populāri paskaidrot: es esmu ģēnijs. Saprotat? Liesais tips, kas sēž jums blakus un aplūko jūsu ceļgalus, ir ģēnijs. Nu, atzīstieties — vai ģēniji bieži ir centušies iegūt jūsu labvēlību? Bet es to iegūšu.

—    Nu, paldies, — sacīja Zoja. — Jūs mani izklaidējāt.

Viņa piecēlās un sāka lēni iet pa salonu. Karačarovs raudzījās viņai paka], iespiedis plaukstas starp asajiem ceļgaliem. Durvīs stāvēja kapteinis. Zoja uzlika viņam rokas uz pleciem; Ustjugs mirkli vilcinājās, mēģinādams uztvert takti. Viņi sāka dejot.

Fiziķis piecēlās un lieliem soļiem izgāja ārā. Viņš devās pa gaiteni un uzkāpa augšā dārzā.

Šeit smaržoja kā tropos un pār galvu pletās lielu lapu vēdeklis. Klusi čaloja ūdens. Kāds stāvēja pie palmas, kurai viena lapa bija ielūzuši, neizturēdama pēdējo pārslodzi. Tā bija Vera — ekipāžas ceturtais loceklis. Karačarovs kļuva mundrāks.

—    Sakiet, skaistule, — vai atļauts pievērst uzmanību ekipāžas locekļiem?

—    Kam tieši — kapteinim, stūrmanim? Ja inženierim Rudikam, tad viņš atdalāms no kuģa, tikai pilnībā demontējot mašīnas.

Kas šodien notiek ar sievietēm? Visas taisni vai gatavas kost. Zeme — fiziķis nākamajā mirklī saprata. Planētas tuvums, reisa beigas. Beidzas ritmiskā kuģa dzīve, un sievietes ātrāk par mums noskaņojas uz citu vilni. Bet priekšā vēl ir vesels vakars.

—    Tātad atliekat jūs.

Vera nevērīgi paraustīja plecus. , — Neatbildat? — Viņš pasmīnēja. — Vai tad drīkst neatbildēt pasažierim? '

Viņa šķelmīgi pavērās viņā. Un pēkšņi ātri un monotoni sāka birt vārdi:

—    Lūdzu uzmanību! Transgalaktikas kuģis «Valis» dodas kārtējā reisā Antora — Zeme. Lielākā ceļa daļa būs pa līdztelpu. Pasažieriem tas neērtības nesagādās. Ceļš līdz Zemei ilgst apmēram pusotra mēneša, papildinformāciju jūs saņemsit lidojuma laikā. Šeit ir nodrošināts tads pats komforts kā jūsu dzīvoklī vai viesnīcā. Jūsu rīcībā —r salons, bārs, baseins, sporta zāle, dārzs, pastaigu klājs, kur jūs varat ižbaudīt skatu uz zvaigznēm līdz ieejai līdztelpā un pēc izejas no tās. Kajīšu_ iekārtu pasūtiet pēc savas gaumes — pusstundas laika ta bus gatava. Pusdienas salonā pulksten septiņpadsmitos pēc nosacītā — galaktiskā kuģa laika. Pēc jūsu vēlēšanas pusdienas piegādā kajītē, sintezatora izeja — pa labi no durvīm. Ēdienu izvēle neierobežota. Dāmas, protams, interesēs tas, ka jaunas tualetes šeit izgatavo divu stundu

laikā. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tablo, pēc tā jūs varat noregulēt savus pulksteņus. Noregulēt tos pēc Zemes divdesmit četru stundu cikla jūs varat pie manis. Tagad es ar prieku atbildēšu uz jūsu jautājumiem.

Vera apklusa, no aizturētiem smiekliem piepūtusi vaigus. Slaida, skaista, ar bronzas krāsas ādu — viņa ļāva fiziķim pamielot acis, lai gan pēc kuģa tradīcijām nedrīkstēja koķetēt ar pasažieriem.

—   Ak tā! — sacīja fiziķis, iesaistoties spēlē. — Bet s.ikiet — vai patiešām kuģis ir tik drošs?

Vera apburoši pasmaidīja.

Tehnikas pēdējais vārds. Neierobežotas enerģijas rezerves — tās mēs smeļam kosmiskajā telpā. Pilnīga autonomija. Un tā tālāk.

—   Jūs mani nomierināt, — ar ironisku smaidu sacīja Karačarovs. — Esmu ļoti pateicīgs.

—    Vai pasažieriem vēl ir jautājumi?

Fiziķa skatiens mirkli kavējās pie viņas.

—    Jā. Jūs… Jūs esat ļoti skaista meitene. Kādēļ esat šeit? Tas taču 'ir bezjēdzīgi. Vai tad jūs nespējat veikt kaut ko vairāk? Varbūt ticat, ka kosmiskajā telpā ilgāk saglabājas jaunība?