Viņpus durvīm

—    Ja tic psiholoģijai, ko esmu mācījies, šī jūsu vēlēšanās nozīmē, ka jūtat sevī enerģijas rezerves un kaut kādā veidā esat aizskarts, ka cilvēki tās neizmanto atbilstošam uzdevumam ar maksimālo efektivitāti. Vai man nav taisnība?

—   Tātad jūs mani izprotat labāk nekā es pats. Nē, es neesmu ievērojis sevī neko tamlīdzīgu.

—    Piedodiet, ja esmu jūs satraucis.

—    O, lūdzu, es neļaunojos.

Apaļā ekrāna centrā kā dzintara piliens spīdēja Saule.

—    Re, kur viņš, — apmierināti sacīja stūrmanis Lu- govojs, — mazulītis Jovis! Lūdzu, kaptein, atzīmēt žurnālā: rekords. Vēl nevienam nav izdevies dabūt video- sakarus ar Jupitera sistēmu no tāda attāluma. Vai es neesmu varonis?

—    To es noskaidrošu Kadru pārvaldē, — apsolīja kapteinis Ustjugs.

—    Un vispār, — turpināja stūrmanis, — Saules sistēma ir muļķīgi iekārtota, tās centrējums traucēts: visas planētas uz viena borta.

—   Pēc ierašanās iesniedz raportu pārvadājumu nodaļā, — kapteinis deva padomu.

Stūrmanis palūkojās viņā ar tik vērīgu skatienu, kāds, pēc viņa domām, piemita cilvēkiem, kam jau sen pāri divdesmit gadiem.

—    Jūs uztraucaties, meistar!

Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otrā. Kapteinis bija divreiz vecāks un galvas tiesu mazāks, tomēr kaut kādā veidā viņi abi līdzīgi; varbūt,ar raksturīgo vienmērīgo iedegumu, ko iegūst kuģa kvarca saulē, vai ar ciešajiem skatieniem, ar nesteidzīgo kustību precizitāti, kādu prasa kuģi.

—    Mans pienākums ir rūpēties par ekipāžas stāvokli, — beidzot atbildēja Ustjugs. — Bet uz mana kuģa ir pieņemts izpildīt savus pienākumus un neiejaukties cita pienākumos. Ieejot sistēmā, stūrmaņa pienākums ir ievērot kursu un savlaicīgi uzņemt pelengu.

Lugovojs pasmaidīja.

—    Neuztraucieties, meistar. Kamēr Saule ir priekšā un Rigels — pa labi, mums nav ko baidīties. Bet sakiet — vai tik dzīva interese par pasažieru stāvokli arī ietilpst kapteiņa pienākumos?

—    Jā, — Ustjugs sausi atteica. — Ietilpst.

—    Agrāk gan reisu laikā kapteinis to uzticēja Verai. Kas jūs satrauc uz «Vaļa» borta? Administrators Karskis? Ceļotājs Narevs? Fiziķis? Varbūt Istomins? Vai jūs domājat, ka viņš sarakstīs par jums grāmatu? Nevar būt, ka jūsu uzmanību saistījis večuks Petrovs vai futbolists Je- remejevs, lai arī viņš ir Federācijas čempions…

Kapteinis Ustjugs klusēdams skatījās stūrmanī, cenzdamies saprast, vai neparastā pļāpīguma iemesls ir pirms- finiša drudzis, kas reizēm krata jaunos kuģotājus, vai vienkārši nekaunība.

—    Mila brauc ar vīru, — Lugovojs turpināja uzskaitīt. — Aktrise iemīlējusies citā. Un, ja vien mēs nevedam kādu zaķi, tad tā var būt vienīgi Zoja Serova. Bet viņa…

Nē, izlēma kapteinis, tas nav nekāds drudzis. Vienkārši puiciska nekaunība kopā ar ziņkāri.

—   Jupitera postenis jau piecas sekundes gaida atbildi, — viņš sausi teica.

—    Vainīgs, meistar, — stūrmanis attapās. — Piedod.

—    Jauns un zaļš tu esi, Saša, — Ustjugs it kā ar nožēlu, it kā ar skaudību nopūtās. — Tiklīdz būs sakari

ar Zemi, izsauc mani.

*

—    Atļaujos pievērst jūsu uzmanību, dārgais administrator, — lūk, cilvēks, kas nebaidās sabojāt garastāvokli kapteinim. Zinātnieki vispār ir nedaudz pašpārliecināti, jūs, protams, to būsit ievērojis ne vienu reizi vien. Zināma pašpārliecinātība ir raksturīga visiem, kas zina tādus faktus, kurus nezina citi. Protams, tas neattiecas uz klātesošajiem… — piebilda Narevs, ieraudzījis Karski saviebjamies.

Fiziķis Karačarovs pievilka Zojai tuvāk krēslu un ar joni tanī iegāzās.

— Mazie cibulīši, — viņš teica, — maziņas meitenītes nedrīkst garlaikoties. Tūlīt mēs pasmaidīsim. Nu, viens, divi! Ko jūs?

Ak kungs, arī šis nepaiet garām. Bet veselu mēnesi likās ne šīs pasaules cilvēks, dzīvoja ārpus laika un telpas un ēdienreizē labi ja nebāza ausī karoti. Ko darīt? Noskūt galvu? Pielīmēt degunu līdz jostas vietai? Un pielīmētu arī, nežēlotu sevi. Bet ne katra uzmanība ir apnīkstoša, jābūt kādam, kas skatās, skatās līdz sāpēm acīs. Viena dēļ jāpacieš visi citi. Nevar sēdēt taču nepārtraukti kajītē.

Zoja nopūtās.

—    Jūs šodien nevar ne pazīt, — viņa laipni sacīja. — Droši vien esat pabeidzis savu darbu?

—    Darbu? — Fiziķis, likās, uz mirkli apjuka. — Diemžēl nē. Vienmēr pietrūkst kāda nedēļa… kuģi sākuši pārāk ātri lidot, vai? — Viņš samirkšķināja acis, izplēta rokas. — Vai es lēni dzīvoju?

Par to lai arī runā.

—    Kādēļ tad jūs steidzāties lidot?

—   Izsauca skolas biedri. Protams, zinātniskās. Tur tādas lietiņas…

—    Interesanti. Pastāstiet!

Bet viņš neuzķērās uz āķa.

—    Labprāt, kad paliksim divatā.

Tas izdevās labi, Karačarovs sajuta. Viņš šodien bija lovelass, donžuāns, siržu lauzējs un viņa dievinātājas gulēja pie viņa kājām. Tā viņš šovakar uztvēra sevi un visu apkārtējo pasauli. Šī pasaule bija nosacīta, un to bija atļauts iztēloties, kā sirdij tīk: īsta bija tikai matemātika un tas, ko varēja ar tās palīdzību izteikt. Savas personiskās pasaules modeļus Karačarovs veidoja atkarībā no noskaņojuma.

—   Baidos, ka jūs esat par vēlu attapies, — Zoja vienaldzīgi sacīja. — Reiss beidzas.