Viņpus durvīm

—    Laiks rādīs… Atcerieties, kad ieviesa šo sistēmu, likās muļķīgi izvēlēt cilvēku, kas ieņems savu posteni tikai pēc pieciem gadiem, bet līdz tam laikam būs atrauts no praktiskās darbības. Es pats arī neticēju…

—    Tagad, ja es spriežu pareizi, jūs esat pārliecinājies par tās mērķtiecīgumu?

—    Katrā ziņā tas bija ārkārtīgi interesants laiks. Jau pirms pieciem gadiem es varēju Federāciju ieraudzīt tādu, kāda tā kļuvusi tikai tagad. Piecus gadus man nebija nekādas daļas gar ikdienas uzdevumiem, bet es vēroju galveno līniju attīstību, mācījos izsekot, kā notiek sabiedrības evolūcija un tās vajadzību sazarošanās. Es jau toreiz paredzēju, ka pa šiem gadiem cilvēks pilnīgi un galīgi aizies no materiālās ražošanas sfēras, nododot to automātiem un skaitļotājiem. Tā mēs — toreiz izvēlētie — jau iepriekš gatavojāmies risināt atbrīvotās cilvēku enerģijas virzības un izlietošanas problēmas — grandiozas problēmas…

—    Un kurp, ja nav noslēpums, jūs gatavojaties novirzīt šo enerģiju?

—    Man ir ne mazums priekšlikumu šai jautājumā, bet, kamēr tās vēl nav kļuvušas par Padomes uzskatiem, diez vai man ir tiesības… Turklāt mēs vēl tikai sākam tās risināt. Iezīmētos virzienus izstrādās mūsu sekotāji — tie, kuri rīt un vēl veselu gadu savos kabinetos turpinās koordinēt attīstības līnijas, ilgi apspriežoties ar futurolo- giem un prognozētājiem, kā to darījām arī mēs, novēros attīstību it kā no malas un centīsies uzminēt neparedzamos faktorus, kuru parādīšanās ir neizbēgama… Jā, sistēma sevi attaisno. Ja neņem vērā uztraukumu, bet tas man liekas dabisks, esmu gatavs saņemt vadību.

—    Bet diemžēl — tikai uz gadu. Vai tas jums neliekas aizvainojoši?

Administrators paraustīja plecus.

—    Viena gada darba laikā es neizbēgami atpalikšu. Koordinēšu jau zināmās līnijas, bet nepietiks laika tik rūpīgi izsekot visam jaunajam, kas radīsies pa šo gadu, lai vēlāk to organiski saistītu ar veco. To paveiks tie, par kuriem es jau runāju, — cilvēki, kas izvēlēti nevis pirms pieciem, bet gan pirms četriem gadiem. Nē, viss izdomāts ļoti saprātīgi.

—    Jā, — brīdi klusējis, piekrita Narevs. — Patiesi — sistēma ir gudra. Tas jau ir apstiprinājies: pa visu šo laiku nav bijis neviena mēģinājuma palikt postenī uz nākamo termiņu. Un vēl viens piemērs: jūs lidojat ar reisa kuģi, lai gan jums droši vien varēja dot atsevišķu mašīnu.

Administrators pasmaidīja.

—    Mēs esam cilvēki ar veselu saprātu. Kādēļ velti tērēt degvielu? Bet vai mums nebūtu laiks pievienoties sabiedrībai?

Viņš piecēlās, lai izietu no bāra salonā. Narevs pašķielēja uz viņu un arī piecēlās.

—    Mani urda kārdinājums piebilst, ka veselā saprāta jēdziens vienmēr ir bijis nosacīts. Kā labais un ļaunais, piemēram.

—    Bet vai jūs mēģinātu saglabāt varu? Un lidotu viens simtvietīgā kuģī?

—    Es? — pavīpsnāja Narevs. — Ja nu kaut ko es neprotu, tad diemžēl tieši paredzēt savu rīcību.

Viņi nesteidzīgi devās uz izeju.

—    Un vienmēr vajag mazliet skumt par to, kas beidzas, — sacīja Karskis. — Citādi drīz vien iestāsies pār- sātinājums. Vai tad jūsu darba ir savādāk? Starp citu, es nezinu…

Salonā viņi apstājās, lai pierastu pie pustumsas.

—    Uzdrošinos jūs pārtraukt. Lūk, cilvēks, kam pārsā- tinājums nedraud, — teica Narevs, mainot sarunas tematu un ar galvas mājienu norādot uz aktrisi, kas dejoja ar rakstnieku. Karskis nopietni atbildēja:

—    Viņa ir apburoša. Lai gan es izvēlētos citu.

—    Varu iedomāties — kuru. Tomēr nebūšu ar jums vienis prātis. Nav saprātīgi uztraukt kapteini lidojuma laikā.

—    Jo vairāk pirms finiša, — teica administrators un nopūtās. — Jā, Zeme… Vai jūs uz ilgu laiku metropolē? Vai esat saimniecisks darbinieks?

—    Es ceru, ka jūs tā nedomājat, — sacīja Narevs, savilcis lūpas vieglā smaidā. — Ja es būtu saimniecisks darbinieks, nekādā gadījumā nebūtu mēģinājis ar jums iepazīties, to varētu uztvert kā mēģinājumu izkārtot savas planētas vai apgabala lietas.

—    Diez vai: jūs neesat antorietis, bet es nodarbošos tieši ar šo planētu. Jūs taču, ja neviļos, esat no Līvijas?

—    Vai balss nodod? Pretīga balss — vai nav tiesa? Atļaušos izmantot tādu apzīmējumu. Bet tikai Zemes atmosfēras blīvumā, kāds ir šeit. Uz Līvijas mūsu balsis skan brīnišķīgi. Starp citu, varu atbildēt ar to pašu: tik melnīgsnējas sejas kā jūsējā var sastapt tikai uz Anto- ras… Bet, kas attiecas uz manu nodarbošanos, — esmu ceļotājs. Visneatkarīgākā profesija. Nedaudz romantizē- jot, es teiktu: ierodos bez sajūsmas un pametu bez nožēlas. Arī uz savas Līvijas neesmu bijis jau daudzus gadus.

—    Žēl. Es tieši gatavojos vaicāt: uz šīs planētas nesen bija kaut kādi sarežģījumi, bet es nepaguvu saņemt informāciju un sīkumos nezinu. Kāds ir mēģinājis vadīt…

—    Jūs liekat man nožēlot, ka es absolūti neesmu lietas kursā. Dzīvoju ceļā, esmu laimīgs un neko citu nevēlos. Lai gan nē — dažkārt man gribas kļūt par šāda A klases lainera kapteini. Te ir patiesa neatkarība — un apkārtējo liktenis ir atkarīgs tikai no jums.