Viņpus durvīm

Šoreiz viņš bija nopietns. Varbūt tas patiešām bija viņu ieinteresējis, viņš to pats īsti nezināja. Bet varbūt gribēja tikai atriebties par viņas joku? Vera skatījās viņā, nedaudz sakniebusi lūpas.

—    Gribat, es atbildēšu pats, — Karačarovs turpināja.

Viss ir ļoti vienkārši. Jūs esat antoriete, tas uzreiz ir

icdzams. Un zināt, ka esat skaista. Un gribat dzīvot uz Zemes. Federācijas centrā, nevis tās nomalē. Jūs uzskatāt,\ ka tikai uz Zemes jūs pienācīgi novērtēs. Novērtēs nevis kaut kāds, bet gan ievērojams cilvēks. Ja nu arī ne Padomes loceklis, tad vismaz tā konsultants. Bet Zemes iedzīvotāju Skaits jau sen ir nostabilizējies — un, lai dabūtu Zemes pilsoņtiesības, kaut kas ir jāpaveic. Dienests Galaktiskajā flotē droši vien dod tādas tiesības. Tas arī viss. Cik jums vēl atlicis lidot? Es nezinu, cik liels stāžs ir vajadzīgs…

Vera atmeta galvu.

—   Atvainojiet, — viņa teica oficiālā tonī. — Es atbildu tikai uz jautājumiem, kas attiecas uz reisu. Tagad man laiks doties uz salonu.

—   Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galanti sacīja Karačarovs.

—    Es vēl nekrītu no trapa.

Viņš tomēr pavadīja viņu līdz salonam. Arī fiziķim nez kādēļ pagaisa jautrība, bet Verai viņš, liekas, pamatīgi samaitāja garastāvokli. Jau ieejot salonā, Karačarovs mēģināja izlīdzināt neveiklību.

—    Atbildiet, lūdzu, uz vēl vienu — beidzamo jautājumu — kā saucas šī deja un kā to dejo?

Piemiegusi acis, Vera paskatījās viņā un negaidot pasmaidīja.

—    O, parādīt es varu!

Izstīdzējušais fiziķis gatavībā paklanījās. Vera, draiski nozibinājusi acis, pagriezās un, viegli šūpodama gurnus, devās pie sēdošajiem pasažieriem. Viņa nostājās administratora priekšā, un Karskis, mulsi smaidīdams, piecēlās.

«Veltīgs gājiens,» domās noteica Karačarovs, pavadīdams Veru ar skatienu. Tagad viņš pēkšņi, protams, apkārtējiem nemanot, kļuva gluži cits cilvēks: īsts vecs ci-

niķis, Galaktikas vilks, kurš neatzīst sievietes.

*

—    Vai neiesim mēs arī? — Mila tā bija uztvērusi vīra vieglo kustību. Viņš to neuzdrošinātos izteikt skaļi, bet gaidītu, līdz viņa pirmā izrādītu vēlēšanos. Taču Mila jau sāka pierast, ka jebkura viņa doma nekavējoties izpaudās žestā, viņš runāja ar ķermeni, izsakot domas precīzāk par vārdiem. Ne velti viņš bija Federācijas čempions!

Mila dejoja ar baudu. Valentīns vadīja viegli un stingri, pat ar sievu neatļāvās ne mazāko vaļību, katru reizi dejodams gluži kā konkursā. Ar viņu bija tīkami iet cilvēkos un labi divatā, viņš bija labestīgs un stiprs, un katru reizi viņa no jauna pārdzīvoja notikušo. Brlnumpilnā pasaule — abi Zemes iedzīvotāji, bet uz savas planētas viņi tā arī nekad nebūtu satikušies, būtu nozuduši viens otram starp miljardiem cilvēku. Bet viņai ievajadzējas lidot uz Antoru, lai iepazītos ar turienes interjeriem, par kuriem viņa bija daudz dzirdējusi un kuri patiešām izrādījās neparasti interesanti. Tajā pašā laikā tur atradās pasaules čempionu komanda, tā veica turneju pa Fede-

rāciju. Nejauši satikties tik daudzu parseku attālumā no Zemes —i vai tad tas nav brīnums? Ieraudzījuši viens otru, viņi uzreiz saprata, ka mājās atgriezīsies kopā un vienmēr būs divatā r— vienmēr un visur. Viņš visur sekoja viņai, izņemot treniņus un spēles, kad viņa sēdēja stadiona tribīnē. Pēc tam komanda aizlidoja, bet viņš palika —: droši vien nevarēja šķirties pat vienu mēnesi, kas viņam bija jāpavada uz Antoras. Viņš, protams, pārdzīvoja, ka komanda aizbrauca bez viņa, bet galu galā viņa biedri izlēma, ka dažas spēles nospēlēs paši. Novēloja viņam laimi…

Viņa pacēla acis. Valentīns pasmaidīja.'

—    Ko tu?

—   Šis pā —• vistīrākais izrāviens, saproti? Nu, izdejosim to vēlreiz — un tu redzēsi.

Šoreiz iesmējās Mila — tiesa, sevī? nekas, viņa iemācīs vīru sarunāties ari par citiem tematiem, vajadzīgs likai laiks un pacietība. Pacietības viņai pietika, bet laika priekšā vēl bezgala daudz… Pavīdēja vēl viena doma, arī saistīta ar nākotni, bet tā bija nepatīkama, un Mila tūlīt centās to aizgainīt.

—    Atpūtīsimies, — viņa sacīja.

—    Gribi pasēdēt?

—1 Vai neuzbruksim kādai kompānijai?

Viņi devās uz bāru. Tur jau sēdēja Inna Perlinska un rakstnieks. Istomins pielēca kājās un steidzīgi piebīdīja viņai krēslu.

—9 Gribat iedzert? Inna? Mila?

—i Minerālūdeni, — Inna izteica zuzošā, saspringtā pusčukstā, it kā uzticētu kādu noslēpumu. Pēc tam pievērsās Milai. — Vai šis kostīmiņš ir no Antoras? Ļoti jauks. Uz tās planētas viņiem ir laba gaume. Vai jūsu vīrs ir ļoti dusmīgs? Es no viņa mazliet baidos.

—: O, vai tad no viņa var baidīties?

—: Mēs taču esam konkurenti. Pēc tam kad teātris atzina atrisinājuma neparedzamību, kad uz skatuves atgriezās senais improvizācijas princips, mēs kļuvām par nopietniem konkurentiem gan sportā, gan spēlēs.

—t Tā nav konkurence, — teica Jēremejevs. — Tā ir sacensība. Sports taču ir sacensība.

—   Jums noteikti jāredz mani —■ kaut vai lugā «No rīta man jāmostas ar pārliecību»! Klasika, bet kāds mūsdienīgs skanējums! Tā pie mums ir izrādīta jau piecdes-

2 — 2004 r- 17 J

007 26 2i*…………

N.