Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Stepju līdzenumos koki bija reta parādība; tie auga tikai vietās ar pietiekamu mitrumu, kas tos spēcinātu. Dažas priežu, bērzu un vītolu rindas, kuras vējš izlocījis asimetriskās formās, tādējādi aizkavējot koku augšanu, parasti deva zīmi, ka tuvumā jābūt kādai ūdenstilpei. Sausajā sezonā tādās vietās, kur ūdens ir retums, šāda koku rindu ainava vel­dzēja un iepriecināja. Kad no ziemeļu ledāja puses gaudojošās vētras brāzās pāri atklātajam stepes līdzenumam, šāds trūcīgs koku pudurītis solīja nelielu patvērumu.

Vēl pēc dažiem soļiem jaunā sieviete nonāca pie gandrīz aizsalušas upītes, kuras vidū, lauzdama ceļu starp apledojušās ūdenstilpes malām, tecēja tikai sīka urdziņa. Meklēdama biezāku koku audzi, kas dotu viņai drošāku patvērumu nekā tuvējie brikšņi, Eila pagriezās uz rietumiem, lai sekotu upei lejup pa straumi.

Lēni un smagiem soļiem jaunā sieviete vilkās uz priekšu, kapuce bija nokritusi pāri acīm. Eila pacēla acis tikai tad, kad vēja brāzmas pēkšņi norima. Upītes otrā pusē slējās zema krauja. Šķērsojot upi, ledaina­jam ūdenim iesūcoties kājautos, grīšļu zāle vairs nemaz nesargāja un nesildīja Eilas kājas, bet viņa bija pateicīga, ka beidzot būs atradusi patvērumu no saltā vēja. Upes malā netīrā dubļu siena bija vienā vietā iegruvusi; jaunaudžu saknes bija izveidojušas pārkarenu zāļu mudžekļu nojumi un zem tā - diezgan sausu zemes pleķīti.

Atraisījusi vācamā groza samirkušās siksnas, Eila to nokratīja no muguras; izņēmusi no groza palielu sumbra ādas gabalu un pamatī­gus, nomizotus koka mietus, sieviete uzcēla zemu, lēzenu nojumi un nostiprināja to ar akmeņiem un upmalā atrastiem kokiem. Lielākais no mietiem tika izmantots nojumes ieejas izveidošanai.

Jaunā sieviete ar zobiem atraisīja roku sildītāju auklas. Tie bija tādi kā ar zvērādu oderēti dūraiņi - ādas gabali, apsieti ap roku locītavām, ar iegrieztu atveri, lai varētu izbāzt īkšķi vai plaukstu, ja viņa gribētu kaut ko satvert. Kājauti bija izgatavoti pēc tā paša principa, tikai bez iegrieztās atveres; Eila pūlējās atsiet piebriedušās ādas auklas, kas bija sasietas ap potītēm. Viņa uzmanījās, lai, tos noaujot, nesabojātu sa- mirkušo grīšļu zāli.

Nojumes iekšienē viņa ar slapjo pusi uz leju izklāja lāčādas apmetni, tam pa virsu salika grīšļu zāli, kājautus un roku sildītājus, pēc tam pati ierāpoja iekšā. Ietinusies lāčādas apmetnī, Eila nolika vācamo grozu pie nojumes atveres, lai tas aizšķērsotu ieeju. Viņa paberzēja nosalu­šās kājas un, kad mitrā zvērādas miga bija sasilusi, ērti saritinājās un aizvēra acis.

Ziema izdvesa savu pēdējo saltās elpas nopūtu, negribīgi piekāp­damās pavasarim, bet jauneklīgais gadalaiks vēl tikai kaprīzi flirtēja. Atgādinājumi par salti ledaino dzestrumu jau mijās ar pirmajiem vār­gajiem siltuma vēstnešiem, kas solīja vasaras versmi. Naktī pēkšņi bija uznākusi vētra, kas tikpat ātri ari norima.

Eila pamodās no žilbinošas saules mirdzuma, kas atspoguļojās ne­lielajos sniega un ledus pleķīšos, kuri bija vēl saglabājušies gar upītes malām; debess bija spoži zila. Pēdējās spalvu mākoņu paliekas peldēja uz dienvidiem. Basām kājām viņa izrāpoja no telts un, paķērusi ūdens somu, aizskrēja līdz upes malai. Nepievērsdama uzmanību ledainajam aukstumam, Eila piepildīja ūdens somu, kas bija gatavota no kaltēta dzīvnieku pūšļa, kurš apvilkts ar ādu, iedzēra lielu malku spirgtā ūdens. Upes malā atvieglojusies, viņa skrēja atpakaļ un ielīda teltī, lai atkal sasildītos.

Tur viņa ilgi nepalika. Tā kā vētra bija pārgājusi un siltā saule vilināja laukā, Eila dega nepacietībā uzsākt dienas gaitas. Apsējusi kājautus, kas no ķermeņa siltuma pa nakti bija izžuvuši, un saģērbusies, viņa pa virsu oderētajam zvērādas apmetnim apsēja lāčādu, kurā pa nakti bija gulējusi. Tad no groza izņēma kaltētas gaļas šķēli, sasaiņoja ādas nojumi un roku sildītājus un, košļādama ēdamo, devās ceļā.

Upes straume plūda lejup no kalna un vijās uz priekšu samērā taisnā līnijā; iešana gar tās krastu bija salīdzinoši viegla. Klusi un monotoni pie sevis kaut ko dungodama, viņa pamanīja, ka upītes krastos augošajiem krūmiem sāk parādīties pirmās zaļās lapiņas. Šur tur redzamie sīkie ziedi, kas varonīgi slēja savas mazītiņās galvas caur kūstošā sniega pleķīšiem, Eilai lika pasmaidīt. Blakus atlūza kāds ledus gabals, uzgrū­dās virsū citiem ledus krāvumiem krastā, bet ātrā straume aiznesa to uz priekšu.

Pavasaris jau bija sācies pirms mēneša, kad viņa aizgāja no klana alas, bet pussalas dienvidos bija siltāks un tur pavasaris parasti iestājās agrāk. Kalnu grēda kalpoja par barjeru skarbajiem ledāja vējiem, un iekšzemes jūras vēja pūsmas sildīja un mitrināja šauro piekrastes zemes strēli, kā arī dienvidu kalnu nogāzes, tādējādi radot mērenu piejūras klimatu.

Stepēs klimats bija skarbāks un aukstāks. Eila bija apgājusi kalnu grēdas austrumu nogāzi, bet, tā kā viņa virzījās uz ziemeļiem, pāri atklātajai stepei pavasaris virzījās vienā solī ar sievieti. Šķita, ka agrais pavasaris nekad nebeigsies un siltāks vairs nekļūs.